Par to, kāpēc jau no ceļmalas Stalbes pagasta “Skrīveļi” izskatās tik gaumīgi sakārtoti, skaistā dārza un iekoptās ainavas saimniece Iveta Ādamsone runā visai maz. Ivetai, kura kādreiz pabeigusi Bulduru dārzkopības skolu, vienkārši šķiet, ka mājvietai tādai ir jābūt.
“Mēs te dzīvojam. Mana ģimene, aug dēls. Man liktos savādi, ja es neietu un nedarītu,” tā Iveta Ādamsone, kura neslēpj, ka, lai sakoptu gandrīz divarpus hektārus, kaut tikai regulāri nopļautu mauriņu, paiet dienas.
“Man vajag visu tā kārtīgi. Ja kaut ko drusciņ, tad es nemaz klāt neeju. Tad labāk atpūšos, bet, kad daru, tad izdaru. Un tādu lielu, ainavisku dobju jau man nemaz nav. Šis tas sastādīts, bet, ja būtu vēl vairāk laika, iespēju, tad varbūt būtu daudz vairāk ziedu. Varbūt kādreiz arī būs,” sacīja Iveta un “Druvai” izrādīja to, kas, viņasprāt, “Skrīveļos” labi padevies. Ērti ir iekārtota atpūtas vieta ar dārza kamīnu, izveidots rotaļu laukums Edijam un citiem radu un draugu bērniem, kas ģimeni apciemo, plašā pagalma stūros, dīķmalā un kā akcenti dobēs ielikti dažādi interjera priekšmeti.
“Eju pa veikaliem un redzu, kur manā dārzā šai lietai atrastos vieta. Ronēns, bitītes – to visu var piemeklēt. Es vispār sētu redzu. Es vienkārši skatos, kā labāk sakārtot dīķmalu, ko izzāģēt, ko saglabāt. Nekad neko neesmu uz papīra zīmējusi, es skatos dabā. Visbiežāk vienkārši daru un tad redzu, kādam jābūt rezultātam,” stāstīja Iveta, kad pa mauriņu bijām nostaigājuši līdz pirtiņai, kas uzcelta blakus dīķiem un atrodas arī Braslas ielokā. Saimnieki izkopuši upes krastus tā, ka tā plūst blakus sakoptajai sētai un veido skatu kā uz apsveikumu kartītes.
“Reljefs jau ir tāds sarežģīts. Visi priecājas par laukakmeņiem, kas redzami tur pāri. Tie labi izskatās, bet pilda pavisam praktisku funkciju. Ierobežo upes straumi līkumā. Citādi, īpaši jau pavasaros, izrautu krastu. Tāpat jau upe pārplūst. Vairāki metri zāliena ir zem ūdens. Par ainavu? Blakus aug ozols, bērzs, alkšņi. Tie jau te ir auguši gadu desmitiem. Tie nav no jauna stādīti. Izzāģēju katru puduri. Vēl pirms trim gadiem te bija brikšņi un palienes pļava. Uzvedām kravām mālu, tad melnzemi. Visu sakopām, izrakām dīķus,” tā Iveta un piebilda, ka ne viņa vienīgā darītāja, jo daudz ideju, kā sakārtot dzīvesvietu un apkārtni, ir arī vīram, kurš tāpat stundām varot stāvēt lauka vidū un virpināt idejas.
“Abi mēs esam vienādi traki. Mums patīk. Un tagad man patīk vēl kāda lieta, proti, mums gar sētu iet zemes ceļš. Kad vējš, mašīnas brauc, tad kārtīgi putekļi. Bet gar mums visi brauc lēni. Skatās, citi pat ārā izkāpj. Sanāk, ka smuki un maz putekļu. Visādi esam ieguvēji,” pajokoja Aivars Dzalbs, kura ideja bijusi arī izveidot dzīvojamo māju pēc tāda projekta, kādu citviet grūti ieraudzīt. Vecā māja rekonstruēta, ielieti jauni pamati, nosiltināta, apšūta. “Skrīveļi” sanākuši tādi kā mājas Alpu kalnos. Slēpošana ir ģimenes vaļasprieks un ziemā sanāk paceļot, bet vasarā, kad darba pilnas rokas, tad sakārtotība un vide it kā atgādina mazās, omulīgās Alpu pilsētiņas, bet Aivars un Iveta spriež arī citādi:
“Ja katra sēta būtu sakopta, tad lauki būtu skaistāki. Arī Vidzeme un Latvija būtu vēl jaukāka!”
Komentāri