Gaujas NP informācijas speciāliste
Vasaras otra puse. Gaujā ūdens līmenis zems un ūdenstūristiem nākas iepazīties ar visu, ko piedāvā viltīgās un līkumainās upes gultne. Atsedzas akmeņi, mūžveci koku stumbri, smilšu sanesumi un oļainas sēres jeb žviras. Pēc uzmanīgas lavierēšanas pa Ķūķu krāču trim pakāpēm (negribas laivas dibenā izsist robu!) upe kļūst rāmāka. Taču pēc aptuveni kilometra Gauja sagādā pārsteigumus. Pirmais – straume kļūst ātra, gultnē atkal daudz akmeņu un tieši pa vidu prāva, kokiem apaugusi sala. Otrais pārsteigums – abos krastos gandrīz vienlaikus sākas klintis! SIA „Karšu izdevniecība Jāņa Sēta” izdotajā Gaujas Nacionālā parka kartē tās nav iezīmētas, bet literatūrā minēts, ka labajā krastā atrodas Līņu klintis un tām pretī iezis bez nosaukuma. Kā tas var būt? Gaujas Nacionālais parks pastāv jau gandrīz 34 gadus, bet kartē vēl arvien „baltie plankumi”? Ķeramies pie izpētes
Šogad, realizējot Latvijas vides aizsardzības fonda finansēto projektu „Ūdenstūrisma infrastruktūras pilnveidošana un monitoringa ieviešana Gaujas NP”, parka darbinieki apseko Gaujas krastus, apmetnes, klintis un iežus. Ar ģeogrāfiskās pozicionēšanas ierīci (GPS) tiek uzmērītas un fotografētas dabas radītās erozijas vietas – krastu nobrukumi, noslīdeņi klintīs, kā arī nesaudzīgā tūrisma pēdas – laivu vilkšanas vietas Leimaņu iezī, ugunskuri ārpus norādītajām vietām, Jāņu līgošanas nelegālās apmetnes. Tiek pieņemts lēmums noskaidrot patiesību par beznosaukuma klintīm. Tas veiksmīgi sakrīt ar „Jāņa Sētas” aicinājumu saskaņot labojumus un grozījumus jaunajam Gaujas NP kartes izdevumam. Nezināmais par nezināmo
Par Līņu klintīm Gaujas labajā krastā, kam vārds dots pēc „Līņu” vecsaimniecības nosaukuma, literatūrā rakstīts jau 20.gadsimta 70. gados. 1979. gadā izdotajā grāmatā „Gaujas senieleja” Guntis Eniņš piemin faktu, ka klintīm Gaujas kreisajā krastā nav zināms nosaukums, ir cerība, ka varbūt vietējie to zinās. Bet laikam neviens nav pieteicies. 2007. gada vasarā G.Eniņš apstiprina, ka šo klinšu nosaukumu neviens nav zinājis jau 1970. gadā.
Meklējumi internetā atduras pret manu 2004. gadā sagatavoto rakstu „Ūdenstūrisma maršruts pa Gauju no Valmieras līdz Murjāņiem”. Rezultātu nav arī, ievietojot jautājumu par bezvārda klintīm dažādos interneta portālos un diskusiju lapās.
Bet vismaz viens ir skaidrs – šobrīd klintis var saukt par Nezināmajām. Aptaujāju ilggadīgos Gaujas NP darbiniekus. Māris Mitrevics jaunībā braucis ar plostiem. Viņš stāsta, ka Baltezera pludināšanas kantorī 60. gadu beigās redzējis detalizētas kartes, kur iezīmētas salas un krāces. Diemžēl šo karšu liktenis nav zināms, jo kantoris darbību beidza ap 1970. gadu.
Vidzemes augstskolas pasniedzējs Juris Smaļinskis raksta: „Baidos, ka kaut ko no vietvārdiem esam zaudējuši. Iespējams jau arī, ka ne visām klintīm ir bijuši nosaukumi, lai gan kas to tagad pateiks?” Meklējam vārdu
Ja dabā jāatrod kaut kas pazudis, tad pēdējais salmiņš jeb norāde meklējama dabas retumu krātuvē. Pētnieks Ansis Opmanis ir atsaucīgs: „Tas nu ir tiesa, ka visur literatūrā tās ir bezvārda klintis iepretī Līņu klintīm. Varbūt plostnieki, kuru darba ceļa krastos klintis bija nozīmīgas zīmes, mūsu Nezināmās klintis nemaz neredzēja, jo tās atrodas aiz Enkurakmeņu salas? Bet varbūt nebija nevienas mājas tuvumā, jo taču gandrīz visas klintis Gaujas krastos ir nosauktas pēc to vecsaimniecību vārdiem, uz kuru zemju robežas tās izveidojušās. Virs Nezināmajām klintīm plešas bijušie Cēsu pils muižas meži, kurus pārraudzījis Roču mežsargs. Kādu īpašu nosaukumu klintīm nezināja ne Melānija Vanaga, ne Roberts Dzirne, ne citi šīs puses labi pazinēji. Interesantākie vietu vārdi tagad ir atrodami arhīvos, nevis uzzināmi sarunās.”
Tomēr atradums nav saucams par Roču iezi, jo ir vairāki ģeoloģiskie objekti ar šo vārdu. Vanagu iezi Amatas upes krastā sauc gan par Egļu krauju, gan Roču iezi. Rezervāta teritorijā ir Roču alas iezis, no kura iztek avots, kā arī pavisam sīkā Roču „piramīdas” ala.
Kas atliek? Enkurakmens. Ja plostnieki tā sauca salu un krāces, tad arī iezim nebūs par smagu panest šo vārdu. Ko nozīmē „Enkurakmens”? Lieli akmeņi, vēlāk arī betona bloki ar iekaltām metāla cilpām, kas tika izmantoti plostu atsiešanai vai nobremzēšanai. Netālu no Enkurakmens ieža ir sena baļķu krautuve, kur kokmateriālus pa krastu ripināja Gaujā. Tā tiks saglabāta piemiņa par senajiem plostnieku laikiem, jo salu un krāču nosaukumi Gaujas NP kartē nav ierakstīti. Klinšu CV
Pagaidām ne Līņu klintis, ne arī Enkurakmens iezis nav iekļauts Gaujas NP kājāmgājēju vai velotūristu maršrutos. Tos var aplūkot tikai ūdenstūristi no laivas. Klinšu apkārtne nav pielāgota apmeklējumam, nav ierīkots piebraucamais ceļš vai taka, gar krauju nav margu un citu labiekārtojumu. Var tikai piekrist tūrisma speciālista un pasniedzēja Jura Smaļinska teiktajam: „Apmeklējot interesantus dabas tūrisma objektus, gribas uzdot jautājumu: kādēļ jāstaigā (un kādēļ vispār ir radīta tāda iespēja) pa unikālu dabas pieminekļu virsmu? Šādi nostaigāti un nomīdīti dabas pieminekļi ir Liepas Ellīte, Raunas Staburags, Kalējala … .Vai varat iedomāties muzejā kāpt uz tur novietotajiem eksponātiem?” Tātad, būsim saudzīgi!
Braucot šīm vietām garām ar laivu, ūdens tūristiem jāturas tuvāk Gaujas labajam krastam, jo ne velti starp kartē neiezīmētajām klintīm ir Enkurakmens krāce un Enkurakmens sala. Ja Gaujā zems ūdens līmenis, tad šajā posmā nākas brist, laivu uzmanīgi velkot gar salas labo pusi. Gultne ir sekla un cieta, pamats ir smilšakmens un sīki oļi.
Aiz Enkurakmeņu salas kreisajā krastā slēpjas mūsu „krustbērns” – Enkurakmens iezis, vairāk nekā 200 metrus garš un augstāks par desmit metriem. Tāpat kā Līņu klintis, tas ir augšdevona Gaujas svītas smilšakmens ( D3gj) atsegums. Iezi bojājusi tikai dabiskā erozija. Vērojami senāki, jau kokiem apauguši noslīdeņi, gan arī šopavasar nobrukuši smilts slāņi no atseguma augšdaļas. Turpinās arī smilšakmens ieža dēdēšanas process. Tūristu kasījumus un skrāpējumus, ja tādi bijuši, sen aizslaucījis palu laika ledus. Par laimi, klinšu kopskatu nebojā mūsdienu ieraksti. Enkurakmens iezis nejaušiem garāmgājējiem paliek apslēpts zem kraujas. Nav ne sēres, ne krasta izvirzījumu, lai iezi varētu aplūkot no sāniem.
Līņu klintis Gaujas labajā krastā sākas ar nelielu, zemu gaiša smilšakmens atsegumu, ko pārcērt Platūnes upītes ieteka. Līņu klintis, apmēram puskilometru garais augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegums, nav vienlaidus masīvs. Tas brīžiem paslēpjas zem seniem, kokiem apaugušiem noslīdeņiem, brīžiem pietuvojas upei. Augstākā vieta ap desmit metru. Uzmērot ar GPS un apskatot pamatīgāk, atrodam vairākus avotus. Līņu klintis bojājusi dabas radītā erozija, nogāžoties kokiem un nobrūkot augšējiem irdenajiem slāņiem. Klints dēdēšanas process 2007.gadā ir straujāks, redzami svaigi nobrukumi – gan smiltis atseguma augšdaļā, gan smilšakmens iezis.
Līņu klintīs var atrast arī apmeklētāju atstātās vizītkartes. Vietās, kur iezi aizsedz koki, viens no vecākajiem ierakstiem ar nelieliem burtiņiem ir: „Julijs Roze. 1908.”, blakus jaunāks veidojums, grafiski perfekti vimpelī iestrādāti iniciāļi „JG”, tad lakonisks „zīmējums” no 1981.gada, kas vizuāli līdzinās Flintstonam. Tur, kur klintis tuvāk upei un labi aizsniedzamas, pavirši ieraksti no 1980. līdz 2006. gadam vēsta par ceļotājiem, kam nagi niezējuši pievienoties kasītāju un skrāpētāju pulkam. Daļu no “sienasavīzes” Gauja izdzēsusi, noslīpējot ar lediem pavasara palu laikā.
Nu, lūk, vēl viens „baltais plankums” izzudīs no kartēm, un turpmāk ūdens tūrisma maršrutos droši varēsim ierakstīt, kā sauc klintis lejpus Ķūķu krācēm!
Komentāri