Septembrī daudzviet Latvijā notiek Dzejas dienas. Tad vairāk nekā ikdienā tiek spriests par vārda mākslu, dzejnieki tiekas ar lasītājiem. Mīļi, skaisti vārdi, ziedi – tas piederas Dzejas dienām. Arī dzejnieks Jānis Rokpelnis “Jāņaskolā,” Emīla Dārziņa muzejā Jaunpiebalgā, tiekas ar lasītājiem. Tikai citādāk. Otro reizi muzejā tiek īstenots projekts “Šodien mācāmies Jāņaskolā”.
Tāpat kā Andža Dārziņa laikā ekskursantiem tiek piedāvātas trīs stundas – boksti, katķisms un dziedāšana. Jānis Rokpelnis māca katķismu.
– Jau pirms diviem gadiem piedalījos šajā projektā. Būtībā tā ir Andža Dārziņa
pagastskolas daļēja restaurācija. Stundās tiek mācīta mūzika, boksterēšana un katķisms, kā viņa laikā. Es mācu katķismu, jo man ir pieredze, piecus semestrus esmu bijis gan docents, gan pasniedzējs Luteriskajā kristīgajā akadēmijā. Tur citu priekšmetu starpā pasniedz arī latviešu kultūras vēsturi. Piebalga kā 19. gadsimta latviešu kultūras centrs,
nevis Rīga, kas par to kļuva daudz vēlāk, ir ļoti daudzveidīga un interesanta. Man pirms diviem gadiem bija liels prieks tā pamatīgi dzīvē iepazīt novadu, par kuru ļoti daudz zināju no rakstiem. Piebalga izrādījās milzīgs novads, vesela valsts mūsdienīgā, ne “Mērnieku laiku” izpratnē. Starp citu, kādā seminārā ļoti rūpīgi
analizējām šo brāļu Kaudzīšu darbu. Tā ir idejām bagāta, ļoti piesātināta grāmata, viens no dziļākajiem un intelektuālākajiem latviešu romāniem. Cik mums vispār ir tādu izcilu romānu!
Labprāt atsaucos piedāvājumam arī šogad. Turklāt pašam daudz darāmā, daudz kas rakstāms, rediģējams, atdzejojams. Pēdējos gados labāk strādāju ārpus Rīgas, jo galvaspilsētā ir pārāk daudz pasākumu. Kā bija ievērojamajam gleznotājam Voldemāram Tonem? Viņš tajā dienā, kad kaut kur bija jāiet, nekad negleznoja. Man tāpat. Ja man jādara kāds nopietns darbs, ja rakstu, bet man ir pasākums, tas izsit no ritma. Ir darbi, kas jādara sistemātiski, mēnešiem ilgi, tad vislabāk kaut kur nobēgt. Tā biju Zviedrijā, Ragciemā, Ventspilī. – Kas ir jūsu skolnieki un ko jūs mācāt? – Tie ir ekskursanti no visas Latvijas. Tikko bija mūzikas skolotāji no Tukuma. Man patīk ar viņiem parunāt. Varu salīdzināt viņu izpratni par dažādām morāles tēmām. Mācu Bībeles baušļus, kā literātam interesanti papētīt, kā cilvēki uztver – tev nebūs zagt, nokaut un citus “nebūs”.
– Stundā jautājumu ir daudz?
– Tas atkarīgs no daudz kā, arī iepriekšējās sagatavotības. Ir skolas, kurās māca kristīgo ticību. Esmu ievērojis, ka Piebalgas skolēniem ir labāks priekšstats. Tās ir saknes. Andža Dārziņa laikā no deviņu gadu vecuma skolā sāka iet viņu vecvecvecāki. Rakstīt, lasītprasme un dziedāšana bija saistīta ar protestantismu. Bija jālasa Bībele, jādzied baznīcā.
Šodien lepojamies ar Dziesmu svētkiem. To tradīcija radās 18.gadsimtā Vācijā, kad dažādas draudzes sadziedājās, tad sekoja
vācu Baltijas dziesmu svētki, latvieši to kopādziedāšanu pārņēma, tagad vācieši jau aizmirsuši, bet mums tradīcija palika un kļuva
laicīga. Sākumā
dominēja garīgā sadaļa.
Esmu mācījis un studējis Latvijas kultūras vēsturi kā ideju vēsturi. Ne dažādu mākslu, bet ideju. Kā rakstnieku mani interesē domāšanas mentalitāte, jaunu cilvēku domāšanas mentalitāte. Bieži vien rakstnieks iestieg savā laikā, savā paaudzē. Mani interesē jaunā paaudze, jaunais pasaulē, tas, kas mainās. Es izmantoju internetu. Vienaudži bieži vien nespēj to apgūt. Domāju, ka ziņkārība
ir viena no rakstnieka talanta sastāvdaļām. Pašmērķīga ziņkārība, nevis interese par kādām morālām tēmām. Vienkārši ziņkārība. Kad tā nomirs – tu vairs neesi rakstnieks. Kamēr manī tā nav izsīkusi, tikmēr kaut ko varu darīt. – Kādas idejas
dominē mūsdienu literatūrā?
– Grūti pateikt. Šis ir plurālisma laiks un pastāv liela ideju dažādība. Tiek pieņemts, ka nav absolūtās patiesības. Kaut zinām, ka tā nav. Katrs to jūt. Es ticu Dievam, kas ir absolūta patiesība. Jūtos vientuļš, jo esmu kristietis. Tādu cilvēku ir maz. Starp Baltijas dzejniekiem nezinu nevienu, arī starptautiskos festivālos, kur esmu piedalījies, nav gadījies sastapt. Pasaules uzskats nosaka to, kā tu uztver lietas. Arī kristīgais Gagarins bišķi uzlidoja kosmosā un teica: “Es Dievu tur neredzēju”, bet amerikāņu kosmonauti bija uz Mēness un atgriezās pārliecināti, ka Dievs ir. Es piederu iepriekšējai paaudzei, kas ticēja absolūtai patiesībai.
Uzskatu daudzveidība bijusi vienmēr. Cita lieta, ka ir kāda valdoša ideoloģija, kas to neatzīst, represē. Manuprāt, vajag izpausties dažādām idejām.
– Cik lielā mērā literatūra ir laikmeta atspoguļojums?
– Esmu tā uzskata piekritējs, ka literatūra kā vārda māksla pirmām kārtām ir estētisks fenomens un aplam to vērtēt kā citādāk. Mākslinieciskais produkts ir estētisks, nevis ideoloģisks, morāls, reliģisks vai cits. Visa pasaule ir estētiska, Dievs arī bija dižs mākslinieks, parasti gleznotāji saka, ka daba ir lielākais mākslinieks. Es kā kristīgs cilvēks saku, ka Dievs. Viņš ir Radītājs. Tas ir radīšanas skaistums, kur atklājas Dieva klātbūtne.
Mākslai ir liela nozīme, un to nevar definēt, mēģināt reducēt līdz utilitārām funkcijām, morālām vai citām. Dažreiz tas loģiski izdodas, bet, pētot gan pašus māksliniekus, gan mākslas iedarbību, var teikt, ka morāli māksla nepilnveido nedz mākslas darba radītāju, nedz mākslas darba baudītāju. Diemžēl nepilnveido. Bieži vien tieši otrādi, šī profesija prasa tik daudz, ka cilvēciskās kvalitātes ir jāupurē. Tāpēc ļoti daudzu mākslinieku dzīves ir traģiskas. Emīla Dārziņa dzīve bija traģiska. Jāizšķir arī milzīga starpība starp prozu un dzeju. Tās ir pilnīgi atšķirīgas, prasa autoru dažādu raksturu un temperamentu. Gribas pieminēt dižo novadnieku Marģeri Zariņu, kuru man bija tā laime pazīt, kurš piederēja pie mūžam jauniem un nenovecojošajiem cilvēkiem. Savu “Viltoto Faustu” viņš uzrakstīja, būdams sešdesmitgadnieks. Rakstīja ilgi un pamatīgi. Dzejnieki apdziest ātri. Pēc sešdesmit nezinām daudzus, kuri rakstītu tikpat labi kā jaunībā. Vizma Belševica mēdza to uzsvērt. Dzeju rakstīt nevar iemācīties. Ja tā būtu, ar gadiem dzejnieks rakstītu aizvien labāk, bet ir otrādi. No Piebalgas nākuši daudzi liriķi. Bet nu jau gadiem ne. Pārvietojas šie centri.
– Kāds jums iespaids par
jaunajiem dzejniekiem, viņu varēšanu?
– Viņu darbus iznāk daudz lasīt, intereses, arī profesionāla pienākuma pēc. Parādās aizvien vairāk talantu. Talants ir reta parādība jebkurā mākslas nozarē. Cik tad viņu ir starp komponistiem vai gleznotājiem? Prātojot par mākslām, aizmirstam par iedzimtu talantu, kuru nevar ne palielināt, ne samazināt. Bieži vien mākslinieks iedomājas, ka tas ir viņa nopelns, kļūst iedomīgs un domā, ka viņam viss atļauts. Patiesībā tā ir Dieva dāvana. Mākslinieka pienākums ir šo talantu attīstīt.
– Dzejas dienas kā pasākumi dzejas popularizēšanai atkal ieguvuši jaunu elpu.
– Nepiedalos to rīkošanā un neesmu centīgs dalībnieks. Kā rakstīja Kārlis Skalbe 20.gadsimta sākumā: “Kur ir tie divi tūkstoši starp diviem miljoniem dzejas sapratēju?” Toreiz latviešu bija vairāk. Tagad dzejoļu grāmatas izpērk dažus simtus eksemplāru, ne tūkstošus. Spēcīgu dzejnieku lasītāju nav daudz. Tā ir grūta un mānīga māksla. Daudzi domā, ka dzeja ir skaistu vārdu virknējums, bet patiess skaistums ir grūti atrodams.
– Kā jūs raksturotu savas dzejas lasītāju?
– Dīvainā kārtā zinu, ka tie ir jauni dzejnieki, kuri strīdas par to, kad es rakstīju labāk – jaunībā vai tagad. Kā teica pārdevēja grāmatu veikalā, vecākā paaudze lasa, lai baudītu valodu, bet jaunā atrod kādu kopīgu stīgu. Mans lasītāju loks ir pašaurs, jo man ir specifiska pasaules izjūta.
– Ar ko Piebalgas aura atšķiras no Ventspils, Ragaciema, kur pabijāt šovasar?
– Man ļoti patīk šis reljefs, kas nosaka nabadzību. Te nav plašo, bagāto Zemgales lauku. Ārkārtīgi skaistas, bet reizē vīrišķīgas ainavas. Nav bilžaini salkanas. Ezeri, kalni, meži – viss veido ainavu bez pārspīlējuma, atrakcijām. Ir viegli iedomāties, kāpēc no šejienes nāk cilvēki ar skaistuma, ne salkanu smukuma izjūtu. No šejienes nāk dziļi un spēcīgi autori. Skalbe, Subdrabkalns, Austriņš. To skaidroju ar spēcīgo hernhūtisma kustību, jo no bērna kājas piebaldzēni nedziedāja tautasdziesmas, bet garīgās dziesmas un ziņģes, vārdu sakot, iepazina profesionālu literatūru un izauga tās gaisotnē. Viņiem tas šķita dabiski, tāpēc arī te radās tik daudz profesionālu rakstnieku. Tas ir mans uzskats. Tikko rodas profesionāla literatūra, folklora aiziet perifērijā. Hernhūtieši ienesa profesionālo literatūru latviešu sadzīvē. Kārlis Skalbe rakstos par dzeju
uzsver hernhūtiešu milzīgo nozīmi latviešu garīgajā, kultūras un literatūras attīstībā.
Hernhūtieši, un nevis Šeremetjeva zaldāti vai kosmiskās plaisas un starojumi, ietekmēja Piebalgas garīgo attīstību.
Piebalga Latvijā ir sakrāls novads, centrs. 18. gadsimtā centrs bija Kurzeme, jaunlatvieši nāca no turienes. Tad par Piebalgu neko nedzirdēja. Pēkšņi sprādziens, un latviešu darbiniekus Piebalga pievilka. Tas ir normāli, kur ir kodols, tur citi piepulcējas. Gluži kā tagad Rīga savelk sevī visas Latvijas intelektuālos spēkus.
– Pieminējāt Jāni Sudrabkalnu. Pēdējos gados Jāņa Sudrabkalna vārds skan aizvien biežāk. Nav aizmirsts.
– Sudrabkalns viens no maniem mīļākajiem liriķiem bijis vienmēr. Viņa vārda atkalskanēšanā arī savu roku esmu pielicis, biju Olivereto balvas pirmajā žūrijā.
Tā ir milzīga netaisnība, necildināt Jāni Sudrabkalnu, sevišķi Jaunpiebalgā, kur nav tik daudz muzeju kā Vecpiebalgā. Tagad, kad te būs savs novads, ir jāapzinās Sudrabkalna lielums. Viņš ir viens no lielākajiem latviešu liriķiem. – Kādam bija jābūt “Jāņaskolas” skolotājam Andža Dārziņa laikā? – Skolotājs bija ar enciklopēdiskām zināšanām. Bija jābūt muzikālam, jāspēj mācīt matemātika, gramatika. Arī ticības mācība un, lai to varētu – jābūt pieklājīgām teoloģijas zināšanām. Skolotājs bija universāla personība, spožs intelektuālis. Tajā laikā skolotāju cienīja.
Komentāri