Līgatne ir vienīgā vieta Latvijā, kur ražo papīru, tāpēc vien ir pašsaprotami, ka te otro gadu notika Papīra svētki.
“Par papīru tomēr zinām ļoti maz. Svētkos mēģinām parādīt, kur tikai to nav iespējams izmantot,” saka kultūras un tūrisma centra vadītāja Inese Okonova un atgādina, ka līgatnieši nav atteikušies no sapņa par Papīra muzeju, jo ir savākts ļoti daudz materiālu, atmiņu par fabriku, tās vēsturi un cilvēkiem, kuri reiz dzīvoja un strādāja pilsētā.
Arī svētku reizē visas dienas garumā bija iespēja apmeklēt fabriku. “Visbiežāk ekskursanti brīnās – vai tiešām Līgatnē vēl ražo papīru. Kad pārliecinās, ka fabrika strādā, redz, kā top papīrs, ir ļoti gandarīti,” stāsta gide Rasma Vanaga. Pēc darba gadiem fabrikā viņa izzina ražotnes un Līgatnes vēsturi un to stāsta ekskursantiem. “Līgatnes papīrfabrikas vēsture nekad nebūs uzrakstīta. Tikšanās reizēs vienmēr uzzinu ko jaunu, atmiņas, faktus,” pārliecināta gide.
Ekskursijā bija atbraukuši emeritētie profesori. Viens no viņiem kādreiz fabrikā bijis praksē. “”Vai jūs zināt, ka direktors Voldins katru rītu gan priekšniekus, gan strādniekus pieņēma, sēžot pagalmā uz
soliņa?” viņš jautāja. Es to nezināju. Tā fakti krājas,” saka Rasma Vanaga un piebilst, ka par fabriku un dzīvi Līgatnē īpaša interese ir tiem, kam ir kāda saikne – te strādājuši vecāki, vecvecāki, tālāki senči.
Rīdzinieks Jānis Gulbis uz Papīra svētkiem līdzi bija paņēmis vērtīgas vēstures liecības. Viņa tēvs no 15 gadu vecuma visu mūžu strādājis fabrikā, bijis papīrražošanas ceha priekšnieks. Par Jāni Gulbi arī vēsturē rakstīts, ka viņš bijis Latvijas vecākais papīrmeistars, fabrikā sācis strādāt 1920.gadā, šogad viņam būtu 105 gadi. Meistars dēlam Jānim atstājis mantojumu – biezu grāmatu, kuri sakrāti fabrikā ražotā papīra paraugi. “Tikai nav kreppapīra. Viņš prata pēc izjūtas salikt krāsas, lai kreppapīram
iegūtu vajadzīgo toni. Viņš bija praktiķis,” pastāsta dēls un piebilst, ka
zinātājam jāizpēta, kuros gados ražotie papīri ir grāmatā.
Arī Jānis Gulbis jaunākais jaunībā strādājis pie tēva fabrikā, bet kļuvis par ķīmiķi, vēlāk sporta funkcionāru. “Nezināju, ka lustras gatavotas no papīra. Uz kultūras nama skatuves esmu daudz uzstājies. Pēc tā sabombardēšanas te puikām bija laba spēlēšanās vieta. Arī tā ir fabrikas vēsture,” domās dalās Jānis Gulbis. Daudziem bija interese par viņa atvesto papīru grāmatu, jo īpaši par papīriem ar ūdenszīmēm.
SIA
“Niceplace”
veido suvenīrus, kas cilvēkiem atgādinātu vai stāstītu par Latviju. Tie ir blociņi ar Latvijas ainavu uzlīmēm, apsveikuma kartītes, krūzīšu paliktņi. Ikvienam izstrādājumam piešķirts FSC (saudzīgas mežu apsaimniekošanas) sertifikāts ar norādi – 100% reciklēts. Firmas īpašniece, māksliniece Zane Ernštreite pat īsti neatceras, kad sākusi strādāt ar Līgatnes papīru. “Laikam bija atmiņā, ka Līgatnē ražo papīru, braucām skatīties, vai to vēl dara. To izmantojām
apgādā “Neputns” izdotajam Knuta Skujenieka krājumam “tagad es esmu aleksandrs”. Pamazām vien iepazinām šo papīru, varu teikt, ka zinām šķiedras, putekļu īpatnības un citus sīkumus. Kad sākām izgatvot suvenīrus, bija pilnīgi skaidrs – tie būs tikai no Līgatnes papīra. Tā kā papīrs ražots no makulatūras, tipogrāfijas krāsa visā loksnē neiesūcas, taču tas ir nevis defekts, bet efekts. Cilvēkiem jāstāsta par Līgatnes papīru. Daži uzskata, ka tas nav kvalitatīvs, jo neizprot tā ražošanas specifiku. Ja pastāsta, ka tapis no makulatūras, ir priecīgi, attieksme mainās. Līgatnes papīrs nekad nebūs tāds, kā citu ražotie.
Es Līgatnes papīru uzskatu par šarmantu,” domās dalās uzņēmēja un māksliniece. Viņa uzsver, ka papīra tirgus ir pārpilns ar zviedru papīru. Kaut tam ir attiecīgi vides sertifikāti, nevar iegūt pilnīgi baltu papīru, neizmantojot hloru. “Mūsu suvenīri ir ar vislielāko pievienoto vērtību – no Latvijā savāktas makulatūras, Līgatnē ražota papīra, mūsu izstrādāts dizains,” lepni saka Zane Ernštreite un piebilst, vien žēl, ka Līgatnē vairs neražo papīru ar ūdenszīmēm.
Kur var izmantot papīru – rakstīšanai, zīmēšanai – tas, protams, skaidrs. Taču, izrādās, no tā var gatavot arī puķes, krelles, kuģus un lidmašīnas, veidot gleznas, apgūstot origami, locīt japāņu laimes bumbas kursudama un vēl daudz ko citu. Papīra svētkos katrs varēja iemācīties ko jaunu. Arī izgatavot papīru.
SIA “Papīrfabrika “Līgatne”” uzskaites struktūrvienības vadītāja Gita Ivanova interesentiem rādīja, kā no Līgatnes dažādu krāsu ietinamā papīra var izgatavot puķes, floristiem tas var lieti noderēt. “Bērnībā rakstīju zilajās Līgatnes burtnīcās, mani bērni tās nepazīst, bet man tās ir atmiņas. Gadu strādāju papīrfabrikā, par to esmu ļoti priecīga un lepna. Papīru, kuru ražojam, ja esam radoši, var izmantot ļoti dažādi. Ja vēl būtu kreppapīrs, tad iznāktu ļoti interesantas puķes,” pastāsta Gita Ivanova.
Diena aizskrēja ātri. Pēcpusdienā kupls interesentu pulciņš pulcējās pie Līgatnes upes. Papīra svētki nav iedomājami bez papīra kuģīšu laišanas. Tie šo svētku emocijas un idejas pa ūdens straumi aiznesa nākamajai vasarai. Līgatne Papīra svētkiem ir vienīgā īstā vieta Latvijā.
Sarmīte Feldmane
Komentāri