Vairākas dienas Veselavas pagastā notika Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes Medicīnas rotas mobilo ķirurgu mācības.
Tāda līmeņa mācības, kur kopā ir gan ķirurģija, gan stabilizācijas posms, ko pārstāv anesteziologi un intensīvās terapijas speciālisti, notiek pirmo reizi, pastāstīja Medicīnas rotas galvenā speciāliste Dina Skrabe: “Līdz šim notikušas atsevišķas mācības vieniem un otriem, šoreiz darbojamies kopā, lai saprastu atbildības jomas, sadarbību, saliekot to kopā ar militāri taktiskajiem pārbaudījumiem. Esam sapratuši, ka tas ir pareizais ceļš, mācībās piedalās arī mediķi no Zemessardzes Latgales un Kurzemes brigādēm.”
Mežmalā uzceltajās teltīs iekārtots stabilizācijas punkts, operāciju zāle, citas nepieciešamās telpas, bet apstākļi noteikti nelīdzinās tiem, kas ir slimnīcās, taču speciālistiem te jābūt gataviem sniegt cietušajiem nepieciešamo palīdzību.
Mācību plānu un saturu kopā ar D. Skrabi gatavoja Dzintars Ozols un Jurģis Strautmanis, pirmais pārstāvot ķirurģijas jomu, otrs – stabilizācijas speciālistus. Pirms tam viņi bijuši mācībās Zviedrijā, iepazinušies ar NATO valstu pieredzi, paņemot labāko, kas piemērots Latvijas apstākļiem, līdz nonākuši līdz optimālai mācību programmai.
Dz. Ozols, mobilo ķirurgu vienības komandieris, norāda, ka mācības ir izaicinājums mediķiem, īpaši ķirurgiem, kuri mūsdienās specializējušies katrs savā jomā: “Ja ņemam cilvēka galvenās sadaļas – galva, krūšukurvis, vēders, ekstremitātes, asinsvadi -, perfektos apstākļos pie viena cietušā vajadzētu piecus ķirurgus. Tas nav iespējams, tāpēc ķirurgiem kara apstākļos nākas kļūt par universāliem speciālistiem. Var teikt, kara lauka ķirurģijā atgriežamies laikā, kāds bija pirms gadiem 40, 50, kad viens ķirurgs varēja operēt visu. Kā saku savējiem, mēs esam speciālo uzdevumu vienības, kuru uzdevums ir sniegt medicīnisko palīdzību. ”
Kara ķirurģija ir specifiska joma, ko ikdienas medicīnā nav iespējams praktizēt, norāda Dz.Ozols. Latvijā smagas, asiņojošas traumas civilajā dzīvē gadās ļoti reti, šauts ievainojums reizi gadā, divos gados. Tāpēc gan teorētiskajās mācībās, gan praktiskajās nodarbībās mobilie ķirurgi un anesteziologi apgūst kara laika zināšanas un prasmes, jo arī militārā anestēzija krasi atšķiras no civilās.
Uzsvars tiek likts uz mazām, mobilām, neuzkrītošām mediķu vienībām, jo Ukrainas kara pieredze rāda, ka sarkanais krusts pie telts, kur darbojas mediķi, nestrādā kā drošības zīme, drīzāk otrādi. Dz. Ozols skaidro, lai būtu iespējami tuvu kaujas laukam, jābūt mazām, mobilām vienībām ar minimālu ekipējumu, lai var ātri ierasties, sniegt medicīnisko palīdzību, pēc tam ātri visu novākt un pamest notikumu vietu: “Labāk vairākas mazas vienības, kas ir mazāk pamanāms mērķis. Šo vienību uzdevums ir nevis izārstēt cietušo, bet dot viņam iespēju izdzīvot. Izārstēs viņu pēc tam slimnīcās, kur būs viss labākais aprīkojums un apstākļi.”
Stabilizācijas komanda kara apstākļos atradīsies apmēram 20 minūšu attālumā no karadarbības zonas, ķirurgi tālāk, apmēram stundas attālumā. Taču, kā norāda J. Strautmanis, stabilizācijas komanda un ķirurgi neko nespēs glābt, ja karavīrs nemācēs sniegt pirmo palīdzību sev vai tuvākajam biedram: “Tā ir sistēma, kurā katrs posms svarīgs, katrs zina, ko konkrētajā situācijā darīt. Katrs posms cietušajam iedod laiku, lai sagaidītu nākamo palīdzību. Ja kāds no līmeņiem izkrīt, sekas var būt neglābjamas.”
Šādas mācības mediķiem ir īsta izkāpšana no ierastās komforta zonas, norāda D. Skrabe: “Katrs mediķis, kurš pirmo reizi ierodas uz tādām mācībām, atzīst, ka tā ir pavisam cita pasaule. Te ikvienam jāmācās arī sevi aizstāvēt, apgūstot karavīra iemaņas, taktiskās zināšanas. Protams, mūsu uzdevums nebūs iet uzbrukumā, ieņemt kādu tranšeju, bet jābūt gataviem aizsargāt sevi, savus biedrus. Jo tuvāk kaujas zonai būsim, jo tāda situācija reālāka.”
Mācību pēdējās dienas noslēguma pārbaudījumā tika integrēti visi elementi – taktiskā pārvietošanās, cietušais, kuram vajadzīga ķirurģiskā operācija, tās laikā notika uzbrukums mediķu vienībai -, viss maksimāli pietuvināts reālajai darbībai.
Eva Šteina, kura civilajā dzīvē ir anesteziologs – reanimatologs, pirmo reizi uzvilkusi formu, šīs viņas pirmās mācības: “Pēc pirmajām mācību dienām varu teikt, šī ir pilnīgi cita ikdiena, cita taktika, citas zināšanas. Ikdienas darbā slimnīcā katram ir labi zināma sava specifiskā loma, te katrs esam kā cilvēks orķestris. Ikvienam jāmāk izdarīt visu, nedrīkstam baidīties, ir jāiet un jādara!”
Kārlis Vērdiņš, ķirurgs, atzīst, ka mācības ir ļoti noderīgas: “Esmu gandarīts, ka būs iemaņas militārajā ķirurģijā, bet galvenais, medicīniskās palīdzības sniegšanā sarežģītos apstākļos. Te ir liela atšķirība no tradicionālās medicīnas un ķirurģijas, arī pašam nedaudz jāpārkārto domāšana, jo te viss ir vienkāršāk un uz loģiskuma principiem balstīts.”
Pirmās mācības veiksmīgi aizvadītas, bet mediķi no citām Zemessardzes brigādēm jau interesējoties, kad būšot nākamās.
Komentāri