Lita Beiris. FOTO: no albuma
Jau 30 gadus Lita Beiris organizē Starptautisko Baltijas baleta festivālu
31. reizi notiek viens no Eiropas ievērojamākajiem notikumiem dejas pasaulē – Starptautiskais Baltijas baleta
festivāls.
Tā laikā 1. novembrī koncertzālē “Cēsis” horeogrāfisku iestudējumu izlasi “Dance Spectrum” rādīs baleta kolektīvs no Vācijas “Berlin Ballet Company”, kas Latvijā uzstāsies pirmo reizi.
Festivāla mākslinieciskā direktore un organizatore Lita Beiris kopš pasākuma pirmā gada ir vēlējusies izvest baletu ārpus ierastās skatuves, parādīt dejas daudzveidīgās izpausmes un dažādu žanru mijiedarbību. Mākslinieki ir dejojuši ne tikai uz teātru vai koncertzāļu skatuvēm, balets rādīts visneierastākajās vietās. Tā vairākus gadus festivāls tiek atklāts ar dejas uzvedumiem Rīgas Dzelzceļa stacijā.
Lita Beiris ir spilgta 70. un 80. gadu Latvijas Nacionālās operas baleta soliste. Un tagad viņas dzīve kopā ar vīru Gunti Gailīti aizrit starp Rīgu un Piebalgu. Zosēnos, Skrāģu kroga apkārtnē, kur ir G. Gailīša dzimtas mājās un izveidots operas “Baņuta” muzejs, vienmēr ir kāds darbs darāms.
– Šogad festivāla programmā ir modernais balets no Ukrainas, laikmetīgais balets no Vācijas un flamenko no Spānijas. Kijivas Modernais balets uzstājās ar baleta viencēlienu programmu “Es Tevi mīlu”, kurā skan komponista Pētera Vaska mūzika.
– Kijivas Modernais balets ir ne tikai slavens, bet arī šī brīža situācija viņiem ir ļoti grūta, tāpēc uzstājas daudzās citās valstīs. Arī mēs vēlamies palīdzēt šiem māksliniekiem saglabāt varēšanu, formu, radošumu. Radu Poklitaru ir pasaules horeogrāfs, katrs teātris ir gandarīts likt viņa izrādes savā repertuārā. Savukārt horeogrāfu tik ļoti iedvesmoja Pētera Vaska mūzika, ka viņš savai programmai “Es Tevi mīlu” izvēlējās tikai to. Reizē tas ir arī veltījums komponistam 80. jubilejā.
Cēsīs uzstāsies unikāls, samērā nesen radīts kolektīvs “Berlin Ballet Company”, kurā apvienojušās personības no astoņām valstīm. Iestudējumu izlasē “Dance Spectrum” tā parādīs izcilāko baleta darbu interesantākos fragmentus, kas ļoti atbilst mūsu festivāla moto – no klasikas līdz avangardam. Viņi savās izpausmēs un horeogrāfijā dažreiz ir ļoti pārgalvīgi, tāpēc pārsteigs ar būtībā neiespējamu tehniku, spilgtumu un emocionālo sniegumu. Tas ir – dažādi stili, atšķirīga mūzika, kas veido vienotu kompozīciju un uzvedumu. Jāteic, ka ne tik bieži vācu kultūra un māksla ir baudāma Latvijā.
– Cēsu skatītāji atkal varēs redzēt kaut ko ļoti izmeklētu.
– Izmeklētu un netradicionālu. Jaunākā horeogrāfija, stili un programmas, ar kurām šobrīd strādā Vācijā.
– Festivāls vienmēr dodas arī ārpus Rīgas. Kāpēc izvēlaties Cēsis?
– Gan pašas koncertzāles, gan skatītāju dēļ. Rīgā ir sarežģīti atrast vietu, kur uzstāties baleta māksliniekiem. Mums nav koncertzāles, ir tikai teātri. Bez šaubām ir Operas un baleta teātris, bet tad tas būtu ļoti ekskluzīvi.
Uz Cēsu koncertzāli brauc arī daudzi rīdzinieki un mākslas mīļotāji no citām pilsētām, jo vide un koncertzāle ir patiešām brīnišķīga. Varam arī ārzemju baleta kompānijām parādīt, ka mums ir tādas koncertzāles. Jūs, cēsnieki, tiešām varat būt lepni, ka jums ir šāda koncertzāle.
– Viena no festivāla raksturojošām iezīmēm – cenšaties baleta mākslu iznest ārpus ierastās vides. Vai esat domājusi kaut ko no festivāla kādreiz aizvest uz Piebalgu? Vai tas ir iespējams?
– Esmu domājusi. Mums Baņutas muzejā ir skatuves vieta, bet ar tādu vērienu mēs diemžēl tur nedarbojamies. Es uz Latviju vedu tikai profesionālu mākslu, profesionālus māksliniekus, kompānijas, un dejas mākslā ir noteiktas tehniskas prasības, kas jāievēro, lai mākslinieks vispār varētu uzstāties. Piebalgā nav šo skatuves iespēju.
Bet, jā, cenšos ļoti vest šo pasaules līmeņa mākslu uz dažādām Latvijas vietām. Biju pārsteigta, cik brīnišķīgas uzstāšanās iespējas ir Daugavpilī. Pie manis šo 30 gadu laikā ir bijusi gandrīz visa pasaule. Un ar šo pasaules un dejas elpu varu iedvesmot cilvēkus Latvijā.
– Saprotams, ka sarīkot tādu festivālu nav vienkārši. Kas šogad festivāla rīkošanā bija izaicinošākais, lai viss taptu, kā iecerēts?
– Katru festivālu veidoju pusotru gadu, un katrs festivāls patiešām ir izaicinājums. Tā ir milzīga aritmētika, saprast, kura kompānija pēc sava grafika var piedalīties arī šajā festivālā. Pēc katra festivāla saku – nevarēšu to vēlreiz darīt. Bet ja ir atsaucība, ja cilvēki prasa, kas būs nākamais, ko jūs mums skaistu atvedīsiet, tas man un manai komanda rada spēku.
– Jūs festivālā aicināt uzstāties arī jaunos baleta māksliniekus. Kā vērtējat to, ka arī reģionos bērniem ir iespēja apgūt baletu? Arī Jaunpiebalgā bērni apgūst baleta pamatus.
– Atklāšanas koncertā uzstājās jaunie dejas mākslas konkursu uzvarētāji, Latvijā ir ļoti spēcīgas deju studijas. Piedalījās gan mūsu baleta skolas audzēkņi, gan balles deju, sporta deju un arī tautas skatuviskās dejas jaunie mākslinieki, parādot jaunāko, kas ir viņu repertuārā.
Vairākus gadus esmu arī strādājusi Jaunpiebalgas vidusskolā ar visu vecumu skolēniem, tur ir brīnišķīga sporta zāle, kur var darboties. Veidojām kompozīciju no “Apburtās princeses”. Bērni ir jāiepazīstina ar mākslas daudzveidību un jādod viņiem iespēja pašiem piedalīties. Un šie jaunie cilvēki uzreiz to uztver, un viņiem uzreiz iepatīkas.
Nevajag baidīties no dejas profesijas, jo, to apgūstot, atveras visa pasaule. Dejai nav robežu. Varam braukt jebkur, varam sevi pierādīt, attīstīt un strādāt jebkurā valstī. Mūsu profesijai ir plašas iespējas. Labi, tā nav viegla, tā ir grūta un turklāt ātra, tāpat kā sports, mēs ar vienu kāju esam balets un ar otru kāju – sports. Tas norūda cilvēku, attīsta raksturu, dara spēcīgāku, viņš dzīvē var cīnīties. Līdz ar to jaunais cilvēks jau uzņēmīgi iziet dzīves arēnā, jo ir izgājis cauri grūtībām šajā skolā. Un tad bērns saprot, kas ir dzīve. Viņam ir mērķis, un arī tālāk dzīvē viņš pratīs izvirzīt mērķus un tos sasniegt, kas ir pats svarīgākais.
– Festivāla organizēšana ir ļoti dinamiska un prasoša. Vai tad, kad atbraucat uz Piebalgu, atpūšaties, rodas jaunas idejas?
– Kad aizbraucu uz Piebalgu, arī tur ir darbs. Tur ir lieli un plaši lauki, bet arī tie ir jākopj. Mums, protams, ir palīgi, bet ļoti daudz darām arī paši. Un man vajag arī ziedošu puķu dobi, par kuru arī citiem ir prieks un gribas pie tās fotografēties. Kad vēl biju ļoti maziņa, tētis man iemācīja mīlēt dārzu, mīlēt dabu, nodarboties ar dažādiem stādījumiem. Un tas man patīk līdz pat šim brīdim.
Vēl man ļoti garšo ievārījumi, tā ir mana vājība. Ar to es arī darbojos, eksperimentēju, dārzā aug daudz visa kā, un no tā mēģinu pagatavot gan sev, gan citiem. Piebalgā manas domas aiziet uz dabas skaistumu, iekārtošanu, dārzu, dizainēšanu, tā ir gandrīz kā scenogrāfija. Man patīk darboties un darīt arī tajā.
– Tātad miera nav ne brīdi.
– Tam nav laika. Baleta festivāla organizēšana aizņem ļoti daudz laika, bet es turpinu darīt. Un kamēr būs Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalsts, kamēr viņi tic manai darbībai, es uzdrošinos to darīt.
