Ar prieku pamazām iedzīvojas Cēsīs

Politoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Lelde Metla-Rozentāle kopā ar ģimeni pamazām iedzīvojas Cēsīs, kur iegādājušies īpašumā māju.

Īsi pirms rudenī gaidāmajām vēlēšanām viņu bieži lūdz komentēt politiskos procesus, savukārt politoloģe aicina iedzīvotājus novērtēt, ka mums, tik mazai tautai, ir sava valsts, un noteikti doties balsot, tas ir mūsu visu pienākums un devums sabiedrības labā.

– Līdz vēlēšanām palicis pavisam maz laika, jums daudz prasa viedokli un prognozes.
– Jā, tā ir. Tāds man darbs, protams, prasa prognozes. Man gan nav tās kristāla bumbas, lai varētu precīzi pateikt, kā būs, bet kaut kādas tendences jau var redzēt un saprast. Ja runājam par tādām lielajām un kopīgajām Eiropas tendencēm, tad tā ir virzīšanās konservatīvisma un nacionālisma virzienā. Iespēja­ms, pat tāda daļēji radikāla nacionālisma virzienā. Tas ir raksturīgs visai Eiropai pašlaik vēlēšanās un arī Latvijai. Mēs redzam, ka vadošās tēmas, par ko daudz tiek runāts, ir bēgļu jautājums un tamlīdzīgi. Varbūt ne gluži tagad priekšvēlēšanu laikā, bet tāpat viss stāsts par Stambulas konvenciju, arī tradicionālās ģimenes vērtības un nacionālās valsts jautājumi, kas aktualizējās līdz ar karu Uk­rainā un bailēm par savu nākotni. Tendence ir vairāk skatīties uz kādām savām iekšējām vērtībām, un vairs neesam gatavi tik daudz koncentrēties uz kādu kopēju Eiropas Savienības labumu.

– Braucot uz sarunu, sociālajos tīklos pamanīju Zemga­les laikraksta interneta portālā veiktu nelielu aptauju. Tur visvairāk balstu būtu ieguvis 12. saraksts “Austošā Saule Latvijai”. Tas laikam apliecina šīs tendences?
– Jā, tā ir ļoti labēji radikāla partija. Ja skatās kopējā kontekstā, agrāk Nacionālajai apvienībai koncentrēšanās uz izteikti nacionālajiem jautājumiem bija tāda viņu unikāla lieta, jo pārējie vairāk pauda rūpes par citām lietām, piemēram, ekonomiku vai lauksaimniecību. Katram bija kāds vairāk īpašs virziens, ar ko izcelties. Nacionālajai Ap­vie­nībai tās bija rūpes par latviskajām vērtībām. Līdz ar pilna mēroga kara sākšanos Ukrainā nacionālie jautājumi ļoti izteikti ienāca arī visu citu partiju dienas kārtībā, un Nacionālā apvienība vairs nebija tik unikāla. Tāpēc redzam, ka vēlētājs arī nespēj vairs tik skaidri izvēlēties. Ja cilvēkam ir tuvas tieši nacionālās vērtības, tad tā tikpat labi var būt Nacionālā Apvie­nība, cik Ap­vienotais Saraksts, kur arī, piemēram, Smiltēna kunga retorikā šis jautājums izskan ļoti izteikti. Kas atliek Nacionālajai Apvie­nībai? Ir jākļūst vēl nacionālākiem, vismaz retorikā. Tā­pēc Dom­bravas kungs tagad, priekšvēlēšanu laikā, lai pierādītu, ka viņi ir vēl nacionālāk noskaņoti, tik spilgti visādos veidos ķer bēgļus. Runājot par “Austošā Saule Latvijai”, partija izveidojās, atšķeļoties no Nacionālās Apvie­nības un pārmetot tai nepietiekamu nacionālismu. “Au­s­tošā Saule Latvijai” ir galēji labējie. Tādi kā, piemēram, Fran­cijā ir Marija Lepēna.

– Arī Lepēnai Francijā pieaug atbalsts.
– Jā, tā ir. Pieprasījums pēc labēji nacionālām idejām aizvien vairāk pieaug, jo sarežģītos apstākļos, kad pasaulē ir ļoti daudz nenoteiktības, dažādi kari, konflikti un ekonomiskie izaicinājumi, tad cilvēki mēģina atrast vismaz kaut kādas stabilas vērtības, un tad viņi atgriežas pie savām tradicionālajām lokālajām vērtībām.

– Bet kā ir ar mūsu premjerministru un “Apvienoto sarakstu”, kam arī ļoti palielinājies atbalsts?
Domāju, veiksmes faktors ir viņa personība un komunikācija. No politiskā mārketinga viedokļa pašlaik cilvēki prasa tādu nepastarpinātu un autentisku komunikāciju. Viņi grib redzēt, kāds viņš ir kā cilvēks.

– Grib tiešo valodu? Grib, lai kāds vienkārši pasaka visu, kā ir?
– Jā, tad cilvēki spēj vairāk noticēt. Liekas, ja runā vairāk tā vienkārši, nevis birokrātiski un nopucēti, tad ir lielāks ticamības moments, ka nav kāds viltojums vai izlikšanās. Šajā dinamikā redzam, ka viņam ir izdevies mazliet paņemt nost vēlētājus politiskajam spēkam “Latvija Pir­majā vietā”. Arī ZZS Viktors Val­ainis savos video kaut ko līdzīgu mēģināja pozicionēt, bet īsti neizdevās. Domāju, tas īpaši darbojas kontekstā ar to, ka iepriekšējie divi premjeri savā tēlā bija tādi pareizi un nopucēti. Prem­jere Siliņa stāstu vēstīja, sēžot pie skaista rakstāmgalda, blakus zelta vāze ar ziediem, pati skaisti safrizēta. Savukārt Andris Kulbergs to pašu stāsta, sēžot savā garāžā. Cilvēki ar viņu spēj vairāk identificēties. Pašlaik valdības veiksme lielā mērā slēpjas tajā, ka tai ir tikai šie trīs mēneši un mēs darbus pat īsti nevaram pieprasīt, jo laiks vienkārši ir par īsu. Var pateikt — mēs zinām, kā vajag un kā būtu pareizi, mēs sākam un viss ir procesā. Reitingi pašlaik vairāk turas uz gaidām un cerībām, nevis uz rezultātiem.

– Kad runājām tikšanos, teicāt, ka brīvdienās esat Cēsīs. Jums ir saistība ar Cēsīm?
– Mana vecmamma bija no Cēsīm, bērnībā pie viņas pavadīju daudz laika. Viņa gan tad jau dzīvoja Rīgā, bet ļoti bieži stāstīja par savu bērnību. No viņas stāstiem jau zināju Cēsu vietu nosaukumus, vietvārdus un uzvārdus. Piemēram, tādu vietu kā Ruckas muiža. Tās nebija vizuāli zināmas vietas, tomēr daudz dzirdētas un šķita pazīstamas. Pēc tam jau pieaugušā vecumā vienmēr bija vilkme uz Cēsīm. Ja bija jādodas uz Vidzemi, vienmēr gribējās iebraukt arī Cēsīs. Pēdējos gados kaut vai tikai piestāt “Kāru­mlādē”, nopirkt kādu našķīti. Kad ar vīru sākām domāt par īpašuma iegādi, izlēmām, ka meklēsim to Cēsīs. Pēc ilgiem meklējumiem mēs no kundzes cienījams gados, kura gribēja pārcelties uz Rīgu pie bērniem, iegādājāmies Cēsīs īpašumu.

Ar nelielu ārēju atbalstu dažos no darbiem pašu spēkiem šo 1897. gadā celto ēku savedām kārtībā. Tur, protams, vēl ir daudz, ko darīt, bet šogad uz Jāņiem jau varējām palikt pa nakti. Bijām ļoti lepni par sevi, arī bērni ir ļoti priecīgi, jo tā vide ir ļoti mierīga un draudzīga. Un daudz drošāka sajūta nekā Rīgā. Jā, tātad tagad vismaz nedēļas nogalēs un brīvajos brīžos esam Cēsīs un par to ļoti priecājamies.

– Bērni arī labprāt brauc uz Cēsīm?
– Dēls šogad beidza vidusskolu un pārcēlās studēt Parīzē universitātē, bet gatavojoties eksāmeniem, viņš brauca uz Cēsīm ar vilcienu. Teica, ka ļoti patīk iespēja mierīgi staigāt pa pilsētu, parkiem, Pirtsupītes gravu un mācīties garos gabalus no galvas. Meitiņai ir 12 gadi, un pirmā lieta, ko viņa lūdza Cēsīs, bija, lai tētis iekar lielajā piemājas ozolā šūpoles. Ar arborista palīdzību, jo koki pie mājas ir tiešām augsti, tas arī tika izdarīts. Kopš tā laika šis dārza stūris ir viņas mīļākā vieta.

– Nu, tagad, kad dēls no Parīzes atbrauks, Cēsis šķitīs pavisam maza un klusa pilsēta.
– Jā, tā ir. Jāsaka, mēs, vasarā Cēsīs dzīvojot uz vietas, ik pa laikam pilsētā satikām franču tūristus. Dēls aprunājās ar šiem tūristiem. Un īpaši tie, kuri bija no Parīzes atbraukuši, uzsvēra, ka mēs paši nenovērtējam to, cik labā vidē dzīvojam, to mieru, kas te valda.

– Tā jau laikam arī ir, vai ne?
– Jā, protams. Francūži, kas te jau ilgāk strādā un dzīvo, gan atzīst, ka pie tumšajiem rudens vakariem esot jāpierod. Bet tas esot sīkums, salīdzinot ar to, kāda te ir drošība un miers.

– Mums jāiemācās vairāk novērtēt to, kas mums ir dots.
– Jā, to es vienmēr atgādinu studentiem — lai skatās pasaules kontekstā. Protams, ka vienmēr vajag gribēt labākus rezultātus un augstākus attīstības rādītājus, bet tajā pašā laikā jāpaskatās salīdzinājumā. Paskatā­mies uz Latīņameriku, uz Āziju, nemaz nerunājot par Āfrikas kontinentu. Redzam cilvēku dzīves līmeni. Tagad, kad varam ceļot pa visu pasauli, redzam, cik dauzās vietās cilvēki dzīvo nesalīdzināmi sliktākos apstākļos.

– Dažkārt mums ir stereotipu pilns priekšstats. Nereti ar skaudību mēdzam jūsmot par rietumvalstu pensionāriem, kas vecumdienās ceļo pa Eiropu, bet reti, kurš aizdomājas, ka vienam vidējam vācu pensionāram visbiežāk nemaz nepieder savs personīgais īpašums. Viņš visu dzīvi dzīvo īrētā.
– Jā, starp citu, no galvas nepateikšu precīzi, bet pētījumos ir parādījies, ka Latvija Eiropas Savienībā ir vienā no pirmajām vietām tieši tajā ziņā, cik cilvēku dzīvo savās privātmājās. Dau­dz­viet vairāk dzīvo dzīvokļos. Jā, mēs gribam visu to pilno komplektu.

– Kad pavasarī intervēju vēsturnieku Gati Krūmiņu, viņš arī uzsvēra, ka mūsu neatkarīgās valsts attīstības tempi, no vēsturnieku viedokļa raugoties, ir bijuši ļoti strauji.
– Tieši tā. Daža laba vecā valsts bija pastāvējusi vismaz simts gadu, kamēr šādu līmeni sasniedza. Turklāt arī mūsu pirmais brīvvalsts periods bija salīdzinoši neilgs, iemācīties tādas īstas paliekošas demokrātijas tradīcijas bija ļoti sarežģīti. Latviešiem vispār ik pa laikam, it īpaši, tuvojoties vēlēšanām, ir sev jāatgādina — mums ir paveicies, ka tik mazā kopienā ir atļauta sava valsts, sava valoda un iespēja ievēlēt pašiem savus deputātus, kas mūs pārstāv.

Es nereti to atgādinu arī saviem studentiem. Ir jau tā, ka mēs Latvijā diezgan bieži žēlojamies un sūdzamies. Tad es studentus aicinu paskatīties, cik daudz pasaulē ir kopienu, kurām ir savas valstis. Ļoti daudzas cilvēku grupas ir iekļautas citās valstīs. Kaut vai Spānijā — tur ir baski un katalāņi. Vai Itālijas sardi no Sardīnijas. Tāpēc tā lieta, kas mums šķiet pašsaprotama, ir jānovērtē kā liela laime. Tāpat mēdzam sūkstīties, ka vienā vai otrā ziņā esam ne tajā izcilākajā vietā Eiropas Savienībā, bet ar ko mēs sevi salīdzinām? Ar šīm milzīgajām vecajām demokrātijām. Tādām kā Francija, Spānija, Vācija. Tās ir valstis ar daudzu simtu gadu vēsturi, nāk no lielām impērijām, kur ir bijuši karaļnami. Tam pretī ir mūsu mazā Latvija, kura kā nacionāla valsts pastāv tik īsu laiku. Mums ir izdevies sevi tiktāl attīstīt, ka varam būt vienā kopienā ar šīm te lielajām valstīm, tā ir fantastiska iespēja, kas mums kā valstij ir dota.