Vērtīgs. Izmantot vai izmest atkritumos

Biedrība “Cēsu mantojums”  Eiropas Kultūras mantojuma dienu ietvaros aicināja uz konferenci “Ēku un būvmateriālu otrā dzīve”.

Tā bija arhitektu, būvnieku, kultūras mantojuma un paš­valdību pārstāvju domapmaiņa, kā, saglabājot ēku un kultūrvēsturiskā mantojuma vērtības, veicināt aprites ekonomiku būvniecībā.

Atkritumu poligonos veidojas aizvien augstāki būvgružu kalni. Tie ir nojauktas ēkas, atlikumi no pārbūvēm.

“Tiklīdz kaut ko uzskatām par labāku, kaut kas cits vērtību zaudē,” uzsvēra arhitekts Kārlis Jaunromāns un atgādināja, ne jau visi būvmateriāli ir izmantojami otrreiz. Taču ir daudz piemēru, ka ēkas īpašnieks, arhitekts un būvnieks, rekonstrukcijā izmanto vecos būvmateriālus.   Diemžēl Latvijā likumdošana ierobežo valsts un pašvaldības iestādes rīkoties līdzīgi.

Cēsu novada domes priekšsēdētāja Inese Suija-Markova atgādināja, ka novadā pašvaldība cenšas atjaunot vecas ēkas, izmantot tās citām funkcijām. “Bet bieži projektu realizāciju ierobežo īstenošanas termiņi. Nav laika novērtēt un izdomāt, kur vecos būvmateriālus izmantot, kādas specifikācijas būvnieka darba uzdevumā iestrādāt. Ir noteikta saudzīga demontāža, bet nošķirto materiālu tālākais ceļš ne vienmēr ir tāds, kādu gribētu,” stāstīja I. Suija-Markova un minēja piemēru — pie kādas pašvaldības iestādes demontē bruģi, to ar laiku varētu izmantot citas iestādes pagalmā, bet uzreiz ir jānorāda, kur klās un gada laikā tas jāizdara. “Pašvaldība ir iesaistījusies starptautiskā projektā un speciālists palīdzēs iepirkumos, lai iedzīvinātu aprites ekonomikas principus,” pastāstīja domes priekšsēdētāja vietniece un atgādināja, ka arī iedzīvotāji bieži vien nesaprot, ko vērtīgu nodod atkritumos.

Arhitekts un pilsētplānotājs Mantens Devrīnts rosināja būvgružus nesaukt par atkritumiem, tie ir otrreiz izmantojami celt­niecības materiāli. Arhitektam un būvniekam ir jāizvērtē šo materiālu kvalitāte, kur tos izmantot,” uzsvēra M. Devrīnts un pastāstīja, ka daudzās valstīs veiksmīgi darbojas otrreiz izmantojamo vēsturisko celtniecības materiālu bankas. Tas ir sarežģīts bizness. Vajag speciālistu, kurš novērtē, kas vēl izmantojams, nepieciešama vieta, kur to glabāt.
“Individuāli jau daudziem ir tādu materiālu bankas,” bilda K. Jaunromāns, bet būvarheologs Juris Zviedrāns piebilda: “Ja feisbuka lapā “Vēsturisko būvdetaļu un materiālu tirgus” ir reģistrējušies vairāk nekā 28 tūkstoši cilvēku, tas liecina, ka interese ir.” Viņš arī uzsvēra, ka vecā materiāla kvalitāti ir jāprot ieraudzīt.

“Tas ir izglītības jautājums, jāstāsta, jārāda piemēri. Ir mīts par silikāta ķieģeļiem. Tos rūpnieciski sāka ražot 19. gadsimta beigās. Liepājā ir jūgendstila mājas, kurām fasādē ir baltie silikāta ķieģeļi. Izveidojies sabojāts priekšstats, jo pirms gadiem neprata saražot kvalitatīvus. Bet vecos var izmantot,” pastāstīja J. Zviedrāns.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas eksperte, arhitekte Liesma Markova uzsvēra, ka pārvalde vienmēr rosina izvērtēt, kā iegūtos materiālus izmantot tālāk. Viņa minēja Vācijas piemēru, kur izveidota sistēma un ikviens var nopirkt senākus būvmateriālus, būvdetaļas, sākot no marmora eņģeļa.   

“Ja valsts iestāde, piemēram, vēlas mainīt paklājus, veco tā nedrīkst atdot, jārīko izsole. Lauku baznīca tos paņemtu, bet ne jau par naudu. Izeja ir — var bez maksas nodot sabiedriskā labuma organizācijai, kura nodod tālāk,” stāstīja eksperte.

Konferences dalībnieki atzina, ka ir jāveido sistēma, lai saglabātu un izmantotu vēsturiskos būvmateriālus. Lai ko uzsāktu, daudz kas jāmaina, vispirms jau birokrātija. Tad nākamais jautājums — cik maksās demontēto celtniecības materiālu novērtēšana, šķirošana, glabāšana, kurš to darīs un cik tas maksās.