Aizvadītajā nedēļā teju līdz smiekliem varēja nonākt, uzzinot kārtējos jaunumus. Kārtējos visā nebeidzamajā informācijas plūsmā, kas mūsdienu cilvēkam ik dienu gāžas pār galvu, taču kārtējos arī izglītības jomā.
Tā vien šķiet, ka vasara pārtapusi par tādu kā nebeidzamo pārmaiņu festivālu visiem, kas jelkādi ir saistīti ar skolām. Kā bērni devušies brīvsolī, tā uzrodas jauni piedāvājumi metamorfozēm izglītības materiālu sagatavošanā, mācību pasniegšanā vai sasniegumu vērtēšanā.
No vienas puses tāda pozīcija šķiet pat vēlama, jo izglītība nudien ir kā mūžam ritināms kamols — tur vienmēr būs, ko vēl attīstīt un uzlabot. Cilvēki savā domāšanā un spējā uztvert informāciju dienu no dienas mainās, tad arī izglītības sistēmai būtu nepārtraukti jāmainās. Varbūt pat gribētos teikt — nevis skriet nopakaļus sabiedrības pārmaiņām, bet jācenšas būt pussolīti priekšā. Taču šīs pārveides, manuprāt, itin dabiski spēj mācību procesā ienākt pašas, ja vien uzticamies mācībspēkiem un nodrošinām viņiem gana lielu brīvību meklēt tobrīd piemērotāko veidu un līdzekļus, kā savu priekšmetu un zināšanas pasniegt.
Taču ar fundamentālākām lietām, manuprāt, nevajag jokoties. Tā es redzu to Izglītības un zinātnes ministrijas vasaras otrajā pusē izskanējušo paziņojumu — un pēc tam vēl sekojušās replikas — par centralizēto eksāmenu lomas nomaiņu. Proti, pamatskolas izglītību būs ieguvuši visi, neatkarīgi no eksāmenu rezultāta. Vairs nebūs palicēju uz otro gadu, mums krietni uzlabosies statistiskie rādītāji un viss ar burvju mājienu būs atrisināts. Tomēr man šķiet pretēji. Manuprāt, mēs lēniem soļiem ar šo straujo lēmumu pagriežamies degradācijas virzienā.
Pirmkārt, jau tieši audzēkņu motivācijā. Jā, nenoliegšu, ir gana liela jauniešu daļa, kuri ģimeniskās un arīdzan skolu vides audzināšanas rezultātā jau ir pietiekami spējīgi noteikt savus dzīves mērķus un uz tiem tiekties. Tātad viņiem vēlamā darbības joma un tāpēc arī apgūstamā specializācija ir dabiska vajadzība iemācīties un apliecināt sevi labi. Vismaz gana labi. Tomēr liela daļa — un šeit es pat nerunāju par nelabvēlīgā vidē augušiem bērniem, bet vienkārši ierastu vidusmēra ģimeņu atvasēm — pamatskolas beidzēju vēl nav pārdzīvojuši savu tīņa vecumu. Viņi dzīvo citā prioritāšu skalā un viņiem ir citas aktualitātes, kas ir tikai dabiski. Mācību procesu “ar Dievu uz pusēm” viņi kaut kā izvilks, taču noslēgumā vairs nav nekāda “rāmīša”, kurā šim jaunietim būtu jāiekļaujas. Nav prasību, nav pienākuma nokārtot sekmīgi. Savādi — dzīvē mums katram tomēr ir savi pienākumi. Mums taču ir arī nepieciešams kaut kādā mērā spēt iekļauties vietējās kopienās, ievērot kopīgi visiem pieņemtos uzvedības noteikumus. Tie “rāmīši” jeb kaut minimālas prasības ir vajadzīgas arī skolēniem, jo tā, kas no skolām izsoļos, ir nākotnes atbildīgā sabiedrība.
Arī skolotājiem no jaunajām ziņā var uzsprāgt galva. Sava darba izpratne, tā plānošana, audzēkņu motivēšanas modeļi — ir vesela virkne, iespējams, no malas šķietami sīku detaļu, kas veido pedagoga gatavību jaunajam mācību gadam. Pēkšņi un negaidīti tā vienkārši “izsperot” to finiša taisnes mietiņu no zemes, kaut kā nobrūk visa skriešanas trase.
It kā noņemot no jauniešiem spiedienu sekmīgi nokārtot eksāmenu, uz skolotāju pleciem uzkrauj vēl lielāks nesamais, ik dienu vēl papildus meklēt un domāt, kā noturēt skolēnu motivāciju mācīties. Vai tiešām valsts statistiskie rādītāji ir vērtīgāki par pašu bērnu motivāciju? Manuprāt, nē. Es ceru uz šīs ieceres atsaukšanu vai vismaz atlikšanu vēl uz kādu laiku.
Komentāri