“Vispirms atmiņā uzpeld smarža. Domājot par tiem laikiem, es vispirms atceros mūsu Dzirnavielas virtuvi, plašu, krēslainu telpu ar nenosakāmiem pelējuma, kokskaidu, veļaspulvera, piedeguma un vēl kādiem aromātiem. Dažreiz tikko vārītas kafijas smarža. Ne ar ko nesajaucamā atkritumu dvaka, kas ieplūda pa virtuves logu — tas izgāja uz pagalmu, kur stāvēja lielas, ļodzīgas skārda atkritumu tvertnes. Blakus tvertnēm parasti atradās restorānam piegādātās maizes un dārzeņu kastes. Ēdienu smakas no restorāna kulinārijas: cepti tauki, kaut kas vircots. Un tad es atceros skaņas. Tālīna trolejbusu švīkstoņa. Radio “Маяк” signāli kaut kur aiz sienas, dzidri, gaistoši. Melodijas. Mans čerkstošais kasetnieks. “Pink Floyd”, “Dark Side of the Moon”, nez kuro reizi pārrakstīts, līdzās “Modern Talking” un “Pet Shop Boys”. Veco grīdu čīkstoņa. Izvalkātais ozolkoka parkets viegli ieliecās. Kad biju maza, man likās, ka grīda var ielūzt un mēs visi — iegāzties tieši restorāna kulinārijā.” Tas ir fragments no Rūtas Mežavilkas romāna “Dzimuši Latvijai”.
Pavisam nesen to pabeidzu lasīt, ļoti spilgti piedzīvojot bērnības atmiņu uzplaiksnījumus. Es gan romāna norises gados biju drusku jaunāka par tā galveno varoni Annu, tomēr ļoti spilgti spēju vizualizēt grāmatā rakstīto. Atcerējos dažādas epizodes, piemēram, pirmā maija parādi, uz kuru laikam jau biju paņemta līdzi. Savu zilo skolas kleitu ar baltajām apkaklītēm, kas bija bieži jāmaina, jāmazgā un jāgludina. Oktobrēna nozīmīti, par kuru kāds, mani nerrojot, bija iestāstījis, ka tā nosūbē, ja bērns neuzvedas labi. Biju tiešām sabēdājusies, kad Vladimira Iļjiča bērnības veidols uz manējās nosūbēja zaļgani pelēks.
“Rūtas Mežavilkas romāna “Dzimuši Latvijai” galvenā varone Anna, mūsdienīga un dzīvē it kā veiksmīga sieviete, nejaušu apstākļu sakritības dēļ nonāk tādā kā “laika bedrē”, un viņas atmiņā atdzīvojas tīņa gadu pieredzējumi astoņdesmito gadu nogalē: neviens vēl nezina, ka sociālisms jau pagalam, jo tā idejas vismaz lozungos un deklarācijās joprojām dzīvas, arī reālisms kā jau sociālismā — ar visām smakām, pelēcību un klapēm uz acīm, ar Brežņeva nāvi, pirmajiem pagrīdes videoseansiem, Pirmā maija demonstrāciju, Planetārija kafejnīcu “Dieva Auss”, ielām, kas nodēvētas Stučkas un Ļeņina vārdā. Taču jaunļauži spļauj virsū sociālismam, viņiem ir svarīgāka nodarbe — iepazīt dzīvi, bohēmu un pirmo mīlestību. Visas šīs patiesi kolorītās pārmaiņu laika ainiņas saista autores intonācija — lāgiem maigi liriska un nostalģiska, lāgiem krietni skarba, lāgiem mazliet ironiska,” par grāmatu teicis rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis.
Grāmatu lasot, atmiņās atausa arī vēlāki gadi. Atceros, kā tēvs ar savu draugu, virtuvē pielikušies tuvu radioaparātam, lai labāk dzirdētu, centās cauri čerkstoņai saklausīt “Amerikas balsi”. Atceros, kā viņi mani paņēma līdzi uz manifestāciju Rīgā un to, ka tur bija traki daudz cilvēku un zvērīgi auksts. Pārjautāt man vairs nav kam, bet pieņemu, ka tas bija 1988. gada rudens, jo man atmiņā iespiedies rudenīgi pelēks laiks un mugurā mans paplānais rūtainais rudens mētelis.
Lūk, ko par 4. maiju 1990. gadā raksta portālā “lsm.lv”: “1990. gada 4. maijs, iespējams, bija viena no dienām, kad visvairāk Latvijas iedzīvotāju gaidīja ievēlēto parlamenta deputātu lēmumu. Bija ne tikai pilnas Rīgas ielas, bet arī ieslēgti radioaparāti teju katrā mājoklī. Neskatoties uz 1990. gadā pieejamajām tehnoloģijām, bija noorganizēta pat sēdes translācijas klausīšanās arī vairākos latviešu centros Ziemeļamerikā. Tas bija saprotams, jo lēmums bija izšķirošs – par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.”
Kad tuvojas 4. maija svētki, vienmēr drusku nostalģiski jāatceras tie laiki un, jā, arī sev mazliet jāatgādina – pat ja mūsu valstī ir dažādas pārvaldes problēmas, un tās, protams, ir, mums tomēr vairs nav ne ar vienu jācīnās par savas valsts brīvību. Nu jau tā mums šķiet pašsaprotama.
Komentāri