Misija: Mēness

ASV nacionālās aeronautikas kosmosa pārvaldes (NASA) misijas “Artemis II” astronauti, kas veica pirmo lidojumu apkārt Mēnesim, sestdien veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Tajā pašā dienā Cēsīs, Kosmosa izziņas centrā, ikvienam interesentam bija iespēja doties “Misijā: Mēness” un saprast, kas nepieciešams, lai astronauti varētu nokļūt kosmosā.

Varēja arī pētīt Mēness kustību ap Zemi un atrast īsto starta brīdi, kad doties kosmosā, lai veiksmīgi aplidotu vai pat nosēstos uz Zemes pavadoņa. Sā­kotnēji bija paredzētas divas stundu garas nodarbības, tomēr, tā kā interesentu bija daudz, tika ieplānota arī trešā nodarbība, lai visiem būtu iespēja piedalīties.

Pie Kosmosa izziņas centra ieejas redzams attēls ar “Artemis II” lidojuma karti. Maršruts bija skatāms arī nodarbībā “Misija: Mēness”, saņemot skaidrojumu, kāpēc tas izvēlēts tieši tāds un kāpēc lidojums notika tieši šo­brīd. Katrs varēja apdomāt, kas būtu nepieciešams, lai izplānotu lidojumu uz Mēnesi. Praktiski piemēri palīdzēja saprast, kāpēc ne vienmēr Mēness attālums no Zemes attēlos ir attēlots korekti, tāpat uzzināja, ka dienā uz Mēness temperatūra sasniedz 127 grādu karstumu, bet naktī -173 grādu vēsumu, tādējādi ļoti svarīgi ir izvēlēties laiku, kad nosēsties uz Mēness. Tāpat nodarbība radīja izpratni, kad ir drošākais brīdis izkāpšanai uz Zemes pavadoņa, ņemot vērā, ka liela nozīme ir arī Saules ietekmei un citam kosmosā notiekošajam. Ar saprotamiem piemēriem no dzīves tika radīts skaidrs priekšstats, kā šādas misijas organizē un var notikt.

Gan bērni, gan pieaugušie bija ļoti ieinteresēti, uzdeva papildu jautājumus, kā arī praktiski iesaistījās nodarbībā. Ja bērnus vairāk interesēja praktiski jautājumi un viņi arī dalījās savās zināšanās par kosmosu, daļai vecāku bija arī filozofiski jautājumi, kāpēc šādas misijas vispār ir nepieciešamas. Bet Kosmosa izziņas centra izglītības programmas un šo nodarbību vadītāja Annija Abzalone aicināja aizdomāties, ka tādas misijas notiks arī turpmāk, lai tās īstenotos, strādā    ļoti daudz cilvēku. Ļoti daudziem cilvēkiem ir jāpalīdz arī tepat uz Zemes, piemēram, ASV pirmajā “Apollo” programmas misijā lidoja trīs astronauti, bet uz Zemes pie misijas īstenošanas bija strādājuši vismaz 450 000 cilvēku. Kosmisko misiju sagatavošanai ir vajadzīgi ļoti dažādu profesiju speciālisti, un tas var būt viens no virzieniem, par ko interesēties un kurā strādāt paaudzei, kas šobrīd ir skolēni. Tāpat viņa atgādināja, ka kosmoss joprojām ir joma, par ko katru dienu uzzinām ko jaunu.

“Druvai” Annija Abzalone vērtēja, ka, visticamāk, uz Kosmosa izziņas centru atbrauc gudri un zinātkāri cilvēki, bet atzina, ka viņa seko līdzi sociālajiem medijiem un tam, cik daudz viltus ziņu un sazvērestības teoriju ir par “Artemis II” misiju: “Mēs piedāvājam vidi, kurā varam mācīt un skaidrot, jo izkropļotā izpratne veidojas no zināšanu trūkuma. Manuprāt, zināšanu trūkums veidojas no tā, ka nav atrasta pietiekami vienkāršā valodā skaidrota informācija par procesiem Visumā vai tehnoloģiskiem risinājumiem misijas laikā, lai to varētu saprast cilvēks, kurš to nav mācījies desmitiem gadu. Tāpēc es sarežģītas lietas stāstu ļoti vienkāršā veidā. Bieži vien zinātne pati sev iegriež ar to, ka tā savas ļoti lielās precizitātes dēļ ir pārāk nesaprotama neprofesionāļiem. Tas ir mūsu centra un, gribētu teikt – visu zinātnes centru – galvenais uzdevums – būt kā tiltam starp kaut ko ļoti sarežģītu un atļaut to saprast un izprast. Tāds bija arī šo nodarbību mērķis, un arī te bija iespējams, praktiski darbojoties, kliedēt kādas šaubas. Tajā brīdī, kad saprotam, tad vairs nav iespējams aplamais priekšstats.”

Pašai sākot strādāt Kosmosa izziņas centrā, arī daudzas lietas bija neizprotamas, atzīst A. Abzalone: “Arī man šķita, ka kosmosa industrija ir lieka un nevajadzīga, jo tā šķietami kaitē Zemei. Taču, kad sāku te strādāt, guvu informāciju, pētīju un uzzināju, kā viss notiek, domas pilnībā mainījās.Tas dod iespēju saprotami to izskaidrot arī otram. Manī ir pārliecība, ja cilvēkam ir vajadzība kaut ko pateikt, tad viņš iemācās to pateikt tādā valodā, kādā otrs viņu spēj uzklausīt. Ja tā katrs domāsim, spēsim arī savstarpēji arvien labāk saprasties.” Viņa gan atzina, ka šīs nodarbības pašai bija liels izaicinājums, jo auditorija bija ļoti atšķirīgā vecumā un ar atšķirīgām zināšanām, bet bija jāspēj stāstīt tā, lai tas būtu interesanti un saprotami gan bērnam, gan arī pieaugušajam.