Spānija. Dievu pilsēta Barselona un Montseratas klosteris

Pirms daudziem gadiem, skatoties ceļojumu raidījumu, Valda Pravarne ieraudzīja Barselonu.

Toreiz dzima vēlēšanās Gaudi arhitektūru redzēt savām acīm. Pagāja ilgs laiks, un šogad martā sapnis beidzot tika realizēts.

Sagrada Familia bazilika sniedzas debesīs

Sagrada Familia (Svētās ģimenes – no spāņu val.) ir viena no vietām, kuras dēļ uz Barselonu ik gadu dodas neskaitāmu tūristu plūsmas. Šī dievnama un tā arhitekta Antonio Gaudi vārdu būs dzirdējis ikviens. Te gan jāatgādina, ka tās pirmais arhitekts bija Francisko de Paula del Viliars i Loranzo. Bet jau gadu pēc pamatakmens likšanas 1882. gadā būvniecību pārņēma Gaudi, viņš daļēji atmeta neogotikas stilu, aizstājot to ar modernismu.

Tieši šogad februārī bazilikai bija vēsturisks notikums. Augs­tākajā no 18 torņiem uzstādīja noslēdzošo elementu – krustu. Tagad kopējais torņa augstums ir 172,5 metri.

Ieejas biļeti bazilikā Valda bija iegādājusies jau krietni iepriekš Latvijā. Biļetē ir norādīts arī apmeklējuma laiks. “Ap Sagrada Familia bija cilvēku tūkstoši. Centos tikt cauri pūlim, kas man, par brīnumu, izdevās. Lai aprakstītu katedrālē redzēto, burtiski trūkst vārdu, tā aizrauj tās skaistums. Tēlus un krāsas vēl papildina saules stari, kas laužas cauri logu vitrāžām, izgaismojot telpu dažādos toņos. Nopirktā biļete ļauj telefonā klausīties stāstu par katru dievnamā redzamo figūru, par katru kolonnu. Sākumā nevarēju saprast, vai drīkstu fotografēt. Pēc kāda laika tomēr apjautu, ka varu to darīt. Telpa nav milzum liela, apmeklētāji pārvietojas pēc uz grīdas uzzīmēta maršruta.

Telpas augšējai daļai visapkārt ir balkoni, kuros var sastāties 700 dziedātāju. Balkonos var uzkāpt pa vītņu kāpnēm, bet tūristiem to neļauj.

Mazliet iznāca vilšanās ar uzkāpšanu tornī. Pērkot biļeti, domāju, ka tajā iekļauta arī torņa apskate, bet – nē. Bija jāizvēlas stāvēt rindā pusotru stundu, lai varētu iegādāties biļeti un ar liftu uzbraukt tornī. Acu priekšā bija visi varenie skulpturālie elementi, kuri no zemes izskatās kā miniatūras. Lejā ar liftu neved, bija jākāpj pa vītņu kāpnēm, kuras var salīdzināt ar Cēsu Lademahera torņa kāpnēm. Kad atkal nokļuvu katedrālē, bija jocīga sajūta, ka varu šo skaistumu atkal redzēt un tas jau liekas normāli.”

Antonio Gaudi ģēnijs ar skatu nākotnē

Sagrada Familia augstākais tornis tika pabeigts 144 gadus pēc būvdarbu sākuma, taču darbs pie dekoratīvajiem un citiem elementiem turpināsies. Ne velti Antonio savu komandu bija mierinājis, sakot, ka tad, kad sāksies katedrāles augstāko torņu būvniecība, tehnoloģijas būs attīstījušās tiktāl, ka nākamās paaudzes spēs pabeigt celt­niecību. Pašlaik kā pabeigšanas gads iezīmējas 2030.

Slavenā arhitekta unikālais profesionālai rokraksts veidojies bērnībā. Gaudi esot bijis reimatisms, ārsti ieteica pastaigas. Zēns saskatīja dabas perfekto kārtību un vienlaikus haosu, to vēlāk atainojot savos darbos, pārvēršot Barselonu no necilas pilsētas par tūristu apmeklētāko pilsētu Spānijā. Antonio skolotājs par jaunekli teicis, ka viņam ir ticis vājprātīgais vai ģēnijs.

Par Antonio Gaudi pēdējo dzīves gadu ir skarbs stāsts. Savos cienījamos 72 gados viņš pakļuva zem tramvaja, arhitektu ielika sociālā slimnīcā, kur ārstēja vai, varētu teikt, uzturēja pie dzīvības ļoti trūcīgus ļaudis. Sākumā meistara līdzbiedri nepamanīja viņa prombūtni, vēlāk sāka meklēt un arī atrada. Viņam piedāvāja pāriet uz augstas klases slimnīcu, uz ko arhitekts atbildējis, ka palikšot turpat pie trūcīgajiem ļaudīm. Diemžēl nepietiekamās aprūpes dēļ Gaudi mira. Uz bērēm, šķiet, atnāca gandrīz visi Spānijas iedzīvotāji. Arhitektu apglabāja 1926. gadā Svētā Karmela kalna Dievmātes kapelā, Svētās ģimenes bazilikā.

Arhitektūra, kas dejo

Pie Gaudi domas lidojuma brīnumiem noteikti jāpiemin Guell  (Güell) parks. Sākumā vieta bija plānota kā savrupnamu kvartāls, bet iecere neīstenojās. Klinšainā vieta ar kalniem raksturīgo reljefu nokļuva paš­valdības rīcībā, kas to nodeva publiskai lietošanai. Tā Barse­lona ieguva krāšņu un neparastu parku.

Gaudi parks tapa četrpadsmit gados 20. gadsimta pašā sākumā. Tajā pret debesīm vijas akmenī veidotas figūras, plūdumu augšup pabeidz palmas. “Man par redzēto bija liels pārsteigums, tik ļoti tas atšķiras no tā, ko parasti uzskatām par parku,” stāsta Valda. “Tur cilvēki ne tikai atpūšas un apbrīno arhitekta unikālo darbu. Tur notiek arī nodarbības bērniem, satiku divgadniekus, kas klusi sēdēja aplītī un klausījās, ko stāsta un rāda skolotājs. Pusaudži staigāja ar parka kartēm rokās, varēja saprast, ka viņi reizē mācās orientēties un apgūst mākslu. Parkā ir apbrīnojamas akmens mežģīnes un krāsu fantāzijas. Apme­klētāju ārkārtīgi daudz, vajadzēja meklēt mirkli, lai nofotografētos uz soliņiem, kas vijas kā čūskas, vai pie slavenā mozaīkas krokodila. Lai pastiprinātu arhitektūras jaukumus, parkā skaļi sasaucas papagaiļi un dūdo baloži.”

Antonio Gaudi iedvesmojās no dabas, viņa ēkās funkcionalitāte savijas ar estētiku, vissīkākās detaļas ir krāšņa mākslas mozaīka. Skatoties uz viņa radītām dzīvokļu mājām Casa Battlo vai Casa Mila, liekas, ka to balkoni dejo kādu cilvēkam nezināmu deju. Ļoti īpaša ir Casa Vicens paša arhitekta vasaras māja – milzīgs arhitektūras ideju kokteilis, sākot ar debess zilajiem griestiem interjerā un beidzot ar rombveidīgajiem logu slēģiem.

Tūristiem draudzīga pilsēta

Lai apskatītu pilsētu, Valda izmantoja ekskursantiem paredzētu autobusu. Desmit braucieniem biļeti var iegādāties par 13 eiro. “Izbraucu visu pilsētu krustu šķērsu. Ar tūristu divstāvīgo autobusu var braukt 24 stundas. Īpaši tas netiek reklamēts, bet braucienā uzzināju, ka šo iespēju var izmantot tik ilgi. Dienas laikā izbraucu abus piedāvātos maršrutus, katrs ilga divas stundas. Pilsētā ļoti rūpējas par tūristiem, katrs var saņemt audiogidu valodā, ko saprot. ”

Otrs bonuss, ka ceļotājs ar biļeti, kas maksā trīsdesmit trīs eiro, var izkāpt no autobusa, kur vēlas, apskatīt varenos un dažādos pilsētas laukumus vai citus skaistumus un pēc tam ar nākamo autobusu braukt tālāk. “Cilvēki daudzviet klausījās koncertus vai pie Triumfa arkas, kas uzcelta 20 gadsimta beigās, skatījās leļļu teātri, par to nav jāmaksā papildus ,” piebilst Valda.

Vieta, kur Dievs licis eņģeļiem kārtīgi pastrādāt

Esot Barselonā, noteikti jāapmeklē arī netālais Monts­eratas klosteris. Tas atrodas Mont­seratas kalnā, kuru pēc leģendas Dievs licis eņģeļiem radīt tā, lai tā smailes izskatītos kā tēlnieku veidotas. Montserata tulkojumā nozīmē robotais kalns un atrodas 700 metrus virs jūras līmeņa.

Valda stāsta: “Uz Montseratu ar vilcienu braucām stundu. Biju sasapņojusies, ka pa logu redzēšu plašus skatus, ka varēšu sēdēt braukšanas virzienā. Taču vilciens bija tik pārpildīts, ka tikko varēja dabūt sēdvietu. Pa logu neredzēju to, ko biju iedomājusies. Kad nebraucām pa tuneļiem, redzēju tikai koku audzes, kas aizsedza skatu. Vil­ciens līkumiem locījās pa kalnu augšup, īsti nelīdzinoties vilcienam tradicionālā izpratnē.
Klosteris ir vecākais Spānijā, to pirms desmit gadsimtiem būvējuši benediktīniešu mūki. Lai ieietu  klosterī, tūristiem jāpērk biļetes. Bazilika interjers laistās zeltā un sudrabā. Vienos dienā baznīcā sākas koncerts, tad apmeklētājus neielaiž, bet šo skaisto mūziku varēja dzirdēt arī pagalmā.

Baznīcā ir balkons, kurā var uzkāpt un izteikt savu lūgumu. Cilvēki lūdzas pie Melnās Montseratas dievmātes, pieskaroties brūnai lodei, kas atrodas tēla rokā. No baznīcas aizvijas divi tuneļi, vienā ir sveču siena, kur cilvēki liek līdzi paņemtās sveces, tā pastiprinot savu lūgumu Dievam. Otrs tunelis ved uz krusta kalnu Sent Jeroni, kas atrodas aiz aizas puskilometru augstāk nekā klosteris. Kalnā var uziet pa taku, gājiens bija diezgan tāls, bet varenās panorāmas skats to kompensēja.”