Novada lepnums ir Cēsu muzejs ar pili un pilsdrupām, memoriālie muzeji Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Liepā. Lepnums prasa rūpes  par materiālo un nemateriālo mantojumu, ir nepārtraukti jārod jauni piedāvājumi apmeklētājiem, stāstot un atklājot tautas, valsts un novada vēsturi. Novada muzeju īpašnieks ir pašvaldība. Tā finansē gan ēku, kas ir aizsargājami kultūras pieminekļi, uzturēšanu, saglabāšanu, gan muzeju ikdienas darbību, ieskaitot darbinieku atalgojumu.   

Muzeji. Nav viegli saglabāt, uzturēt un attīstīt

Kāds bija aizvadītais gads, kādi ir šīgada izaicinājumi, saruna ar Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu, Cēsu muzeja struktūrvienību – Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” un Eduarda Veidenbauma muzeja – vadītājām Līvu Gruduli un Andru Ķīsi. 

E. Kalniņa: – Gads    pagājis saspringtā darbā. Tas Cēsu muzejniekiem bija īpašs, jo atzīmējām simtgadi Cēsu muzejam un simtgadi kopš Cēsu viduslaiku pilsdrupas iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Šiem notikumiem bija veltītas konferences, izstādes, par Cēsu viduslaiku pils aizsardzības, saglabāšanas un izpētes vēsturi stāsta “Cēsu pils rakstu” 6. sējums. Ziemeļu torņa atvēršana apskatei un akmens būvdetaļu ekspozīcija jeb lapidārijs atklāj, kā dažādas pils telpas izskatījušās pirms 1577. gada postošā aplenkuma. Ziemeļu tornis tagad ir vēl viens apskates objekts viduslaiku pilī. Esam gandarīti, ka sabiedrisko mediju balvas “Kilograms kultūras” balsojumā tikām līdz finālam. Lapidārija ekspozīcijas izveide saņēma Cēsu kultūras gada balvu  nominācijā “Pārsteigums”.

Muzejā un Izstāžu namā notika 34 dažādi tematiskie pasākumi, vēl lekcijas, protams, ekskursijas, nodarbības. Pagājušā gada beigās Cēsu muzeja krājums bija 174 766 vienības, gada laikā tas papildinājies ar 2073 krājuma vienībām. Līdztekus paveiktajam ir daudzas iestrādes turpmākajiem darbiem.

L. Grudule:    – Cauri visai sezonai mums bija Emīls Dārziņš.    Viņa 150. jubilejas gadā atgādinājām un stāstījām par komponistu. Sadarbībā ar Cēsu muzeja mākslinieku Daini Andersonu par komponistu izveidojām izstādi E. Dārziņa Mūzikas vidusskolai. Pavasarī bija audzēkņu koncerts Vecpiebalgas baznīcā. Sadarbībā ar Jaunpiebalgas apvienību un Kultūras pārvaldi Jaunpiebalgas baznīcā  notika Akadēmiskā kora koncerts.

Katrā Piebalgas muzejā – Antona Austriņa “Kaikašos”, brāļu Kaudzīšu “Kalna Kaibē­nos”, Kārļa Skalbes “Saulrietos” un E. Dārziņa “Jāņaskolā” – bija pasākumi, nodarbības, meistarklases dažādām mērķauditorijām.

-   Pirmo gadu Latvijas Na­cionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā bija ierakstīta Piebalgas kultūrtelpa.

L. Grudule: – Tas ir gana sarežģīti, jo pašiem jāsaprot, ko kultūrtelpa nozīmē.  Strādājam, viss materiālais un nemateriālais mantojums tiek uzturēts un rādīts publlikai. Kultūrtelpas nosaukums jāpiepilda ar jaunām aktivitātēm, nostiprinot jau tradicionālās. Tas licis un ļāvis vairāk sadarboties Jaunpiebalgai un Vecpiebalgai dažādos pasākumos, kas iepriekš nebija. Vismaz vienu kopīgu pasākumu gadā abas Piebalgas varētu piedāvāt. Mums kopīgs ir E. Dārziņa muzejs, “Orisāres” pārziņā ir saturs, bet  saimnieciskā pārvaldība ir Jaunpiebalgas apvienībai. Atšķi­rīgais reizē arī vieno un veido kultūrtelpas šarmu. Tas neizslēdz katras Piebalgas identitāti, kas taču nekur nezudīs. Gal­venais pašiem saprast, ka mūsu kultūrmantojums ir novērtēts un atzīts par būtisku vērtību. Ar Piebalgu nekas nav vienkārši, nebūs tā, ka visi sanāks un viss notiks.

E. Kalniņa: – Trijos no četriem Piebalgas muzejiem ir jauni darbinieki. Tas arī jau bija pamanāms.

A. Ķīse: – E. Veidenbauma muzejā turpinājās pasākumi, kas top kopā ar māksliniekiem.  Mūsu starpdisciplinārā mūsdienu mākslas izstāde “Atka­lāčojums” saņēma Cēsu novada gada balvu kultūrā nominācijā “Notikums Cēsu novadā”.   Iz­stāde nominēta Latvijas Muzeju biedrības Gada balvai. Dzejas dienas un Jāņa Rokpeļņa dzimšanas diena, “Vendenfests” - katram notikumam savi apmeklētāji. Muzejā novadītas 150 ekskursijas un programmas.   

Jāaiziet uz muzeju!

– Kā uzrunāt, ieinteresēt apmeklētājus doties uz muzeju?

E. Kalniņa: – Mūsu muzeju apmeklējums ļoti atšķirīgs. Ja Cēsu muzeju, Jauno pili, viduslaiku pilsdrupas zina ne tikai Latvijā, dižie piebaldzēni un E. Veidenbaums Liepā ir latviešu kultūrvēsture. Ir ideja šosezon rīkot  muzeju apceļošanas akciju, lai tos, kuri atbraukuši uz Cēsīm, rosinātu aizbraukt arī uz Piebalgu.

L. Grudule: – Dažkārt vajadzīga tikai kvalitatīva informācija. Cēsu muzeja apmeklētājam pat prātā neienāk, ka varētu braukt uz citu muzeju ārpus pilsētas. Taču, ja ir konkrēts piedāvājums un vēl gaida pārsteigums, kāpēc neaizbraukt. Ja ne tajā dienā, bet iespēja prātā paliek.   

E. Kalniņa: – Top jauna mājaslapa par visiem muzejiem. Meklējot internetā Cēsu muzeju, uzreiz varēs iegūt informāciju  par citiem novada muzejiem un to, kas kur pieejams, ko var uzzināt, cik maksā ieejas biļetes.   
 

-Cēsu Jaunā pils, viduslaiku pils ir Eiropas nozīmes objekts, memoriālie muzeji ir mūsu kultūrvēsture, ārzemniekus tie maz interesē. Kā latvieti atsaukt uz savas kultūrvēstures vietām?

L. Grudule: – Jābūt īpašākam piedāvājumam konkrētām mērķgrupām.

E. Kalniņa: – Starptautiskā ievērojamu vietu un pieminekļu padome (ICOMOS), kuras dalībniece ir arī Latvija, apstiprinājusi muzeju definīciju. Tajā teikts: “Atvērti sabiedrībai, pieejami un iekļaujoši muzeji veicina dažādību un ilgtspēju. Tie darbojas un komunicē ētiski, profesionāli un ar kopienu līdzdalību, piedāvājot daudzveidīgu izglītības, emocionālā baudījuma, pārdomu un zināšanu apmaiņas pieredzi.” Labākais muzeja apmeklētājs ir tas, kurš atgriežas, kuram ar vienu reizi bijis par maz. Apmeklē kādu konkrētu notikumu un atklāj, ka var atnākt arī citā reizē ar draugiem, jo te ir interesanti.

A. Ķīse: – Domājam, kā jauniešu vidū mainīt priekšstatu par muzeju. Mums ir divas muzeja klases, kurām piedāvājam īpašas programmas. Ne tieši stāstām par Veidenbaumu, bet par muzeju.

L. Grudule: – Muzeja klase, tas ir personīgi. Mums muzeja klase ir “Kaikašos”. Bērns aug kopā ar muzeju, un tas viņam kļūst par pierastu vietu, nevis ir kas svešs, kurp viņu kopīgā bariņā aizved, bet pusei klasesbiedru neinteresē tas, ko stāsta. Skolēni no   6. līdz 9. klasei regulāri nāks uz muzeju, katrreiz būs cita programma.   

E. Kalniņa: –    Tas ir līdzdalīgs muzejs, kurā apmeklētāji ir līdzradītāji, nevis skolēni atbrauc vai mēs pie viņiem, bet kopā tiek radīts. Tad veidojas saik­ne ar muzeju.

A. Ķīse: – Projektos meklējam iespējas rast dažādas tēmas, virzienus. Izstāde “Kas mums vajadzīgs, lai labi dzīvotu?”, kas apskatāma Cēsu domē, tapa kopā ar Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas skolēniem un Dzērbenes Jau­niešu centru. Tajā atklājas jauniešu domas, kuras rosina arī citus ieraudzīt jaunajai paaudzei aktuālo.

L. Grudule: – Ļoti vajadzīga ir programma “Nosūtījums uz muzeju”, jo mentālā veselība ir problēma visām paaudzēm. Lielākā daļa apmeklētāju, kuri atbrauca šajā programmā, muzejā bija pirmo reizi. Tas ir piemērs, ka konkrēta programma    sasniedz konkrētu mērķauditoriju. Projekts ir beidzies, nav vienkārši to turpināt, kaut potenci­ālie apmeklētāji ir un mēs varam viņus uzņemt. Vienkārši cilvēki nevar nokļūt līdz muzejam.

Katram jābūt savai vietai

-Vai Latvijā tādu mazu muzeju nav par daudz?

L. Grudule: – Tas ir mūžīgais jautājums. Mums pašiem muzeja vārds ir jāpiepilda. Katra vieta nav muzejs. Esmu par profesionāliem muzejiem. Katru vietu, kurā kaut kas savākts, nevajag saukt par muzeju, tāpat kā katru vietu, kur kaut ko māca, taču nesauc par skolu. Muzejam ir vēl citas funkcijas, ne tikai kaut ko savākt. Kad kaut ko nosauc par muzeju, vismaz vajag izlasīt starptautisko definīciju, kas ir muzejs. Nedomāju, ka jāveido aizvien jauni, un arī nav nekas ārkārtējs, ja kāds muzejs darbību pārtrauc.   Ir nacionālais muzeju krājums, kas ir valsts īpašums, muzeji to tikai pārvalda, tas nepazudīs.    

– Un personību muzeji?

L. Grudule: – Tie radušies gan apzināti, gan sagadīšanās pēc, kad sakrituši apstākļi. Tas ne vienmēr ir pārdomāts lēmums. Ir entuziasts, saglabājušies materiāli, un ir ievērojama cilvēka dzīvesvieta, tā top muzejs. Memoriālie muzeji atsvešinātajā    globālajā pasaulē rada pietuvinātības sajūtu. Vari ieiet sentimentā, kas ne vienmēr ir slikti, vari sirsnīgāk paraudzīties uz pasauli, jo tas ir personīgāks. Vari saskatīt sevi, identificēties ar saviem senčiem. Tas ir virziens, kas jāuztur memoriālajiem muzejiem. Lielā muzejā uzzināsi vispārējo, mazā apmeklētājs ienāk mājā un saimnieks viņu uzņem. Tam nevajadzētu mainīties. Var rasties jauni muzeji, ja ir pamatojums, bet ir jābūt krājumam, lietām, kas stāsta par cilvēku. Protams, var būt konceptuāls muzejs, kur tiek uzburta personība, bet pamats ir krājums.

E. Kalniņa: -    Muzeologs    Stīvens Veils vēl 90. gados uzsvēra, ka ir skaidri jāzina, vai muzejs ir par kaut ko, vai kādam. Muzejs ir cilvēkiem, cilvēkus visvairāk interesē citi cilvēki, priekšmeti ir svarīgi stāstos par šiem cilvēkiem kontekstā ar laiku, kurā viņi dzīvojuši. Mūsu memoriālie muzeji ir par interesantām personībām laikā, kas nācijai ir ļoti svarīgs.  Par to stāstīsim arī pamatekspozīcijā Cēsu pilī. Šogad tiksim līdz koncepcijai, ir iestrādes, par ko noteikti jārunā, kā, piemēram, Latvijas karoga vēsture. Cēsu muzejā varēs gūt ieskatu par laiku un personībām, bet vairāk uzzināt Piebalgā, Liepā.

Redzēt plašāk

– Muzeju ēku, kurām visu laiku nepieciešams remonts, uzturēšana ir pašvaldības pārvalžu, ne muzeja tiešā pārziņā.    Jaunu piedāvājumu izstrāde, zinātniskā izpēte, izstāžu, pasākumu rīkošana – tas ir muzejnieku ziņā. Cēsu muzeja budžets šogad ir 1 291 948    eiro, algām paredzēti   771 396    eiro.

E. Kalniņa: – Budžeta naudas ir tik, lai kaut ko uzsāktu, bet, lai izdarītu kvalitatīvi, finansējums ir jāpiesaista. Esam guvuši atbalstu četru projektu īstenošanai, kopā piesaistot 27 tūkstošus eiro. Par vēl vairākiem gaidām atbildes. Ar kultūrkapitāla fonda atbalstu “Kaikašos” uzsāksim pamatekspozīcijas izveidi. Cēsu pils Rietumu tornī vairs nebūs multimediālā projekcija, bet taps jauna interaktīva izstāde. Rudenī pilī gaidīs kamermūzikas cikla koncerti. Sadarbībā ar biedrību “Cēsu mantojums” turpināsim Cēsu vēsturiskās kapsētas sakārtošanu, rīkojot meistarklases.

“Kalāčos ļoti nepieciešams krājuma glabātājs, jo vadītāja pilda divus pienākumus, kas ir neiespējami. Tiek meklēti risinājumi, kur rast finansējumu. Būtu nepieciešams arī tehniskais personāls, tā ikdienas problēmas varētu ātri atrisināt.

L. Grudule: – “Kalna Kai­bēnos” nomainīts ratnīcas lubiņu jumta segums. Sadarbībā ar Vecpiebalgas apvienības pārvaldi jau ieplānoti nākamie darbi.

E. Kalniņa: – Iepriekšējā gadā muzejos kopumā bija    vairāk apmeklētāju nekā 2024.gadā, bet nav sasniegti pirmspandēmijas laika rādītāji. Cēsu muzejs, arī “Orisāre” plānoto pārsnieguši, “Kalāčiem” pērn neizdevās. Kāds būs šis gads, redzēsim nākamgad.

UZZIŅAI

Apmeklētāju skaits 2025. gadā

• Cēsu muzejs – 78 046
• “Kalāči” – 2570
• “Saulrieti” – 1690
• “Jāņaskola”- 1257
• “Kalna Kaibēni” -1008