Amatniecības tradīcijas ir daļa no Latvijas kultūras mantojuma, kas veidojies gadsimtiem ilgi, kad amatnieki izgatavoja ikdienā nepieciešamus priekšmetus, kā arī rotājumus, kam bija ne tikai funkcionāla, bet arī estētiska vērtība. Latvijas amatniecības pamatu veidojuši materi­āli, kas bija pieejami dabā: koks, metāls, lins, māls un āda. Amatniecība ir dažādu izstrādājumu sīkražošana, kam pamatā ir roku darbs un vienkārši darbarīki.

Tautas amatniecība ir gadsimtiem mantotas prasmes un tradīcijas, kas atspoguļo latviešu etnogrāfisko identitāti un dzīvesziņu. Tautas amatniecība mūsdienās attīstās, apvienojot etnogrāfiskos motīvus ar mūsdienu dizaina tendencēm, nodrošinot, ka amata prasmes paliek dzīvas un aktuālas. 

Kokamatniecība neizzudīs

Starptautiskajās Koksnes dienās Vien­koču parkā satiekas kokamatniecības meistari un interesenti. Te Kokamatniecības muzejā var iepazītsaimnieka Riharda Vidzicka seno darbarīku kolekciju un uzzināt, kā strādāja un strādā kokamatnieki. Muzejā  ir arī koku kolekcija no visas pasaules.

“Pēdējā laikā ir populāri tradicionālo amatniecību izvēlēties kā vaļasprieku, lai izrautos no ikdienas rutīnas un darītu ko pilnīgi citu. Dažkārt,  kaut ko darot brīvos brīžos, cilvēks kļūst par augstākas klases profesionāli nekā tas, kuram tas ir ikdienas darbs,” pastāsta R. Vidzickis.

Lai radītu interesi par amatniecību, muzejā “Skolas somas” programmā tiek uzņemtas skolēnu grupas. “Skolēni gūst ieskatu amatniecībā, tās vēsturē, arī paši var pamēģināt padarboties,” stāsta Vienkoču parka saimnieks un atzīst, ka bieži vien meitenes ir ieinteresētākas nekā puiši, labprātāk vēlas pamēģināt kādus instrumentus. Rihards ir pārliecināts, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem patiks darboties ar koku, izgatavot kaut ko skaistu un praktisku.

“Iemācīties var tikai darot, ar acīm vien nekas nesanāks,” saka namdara amata meistars, Amat­niecības kameras biedrs Zie­donis Zālītis un uzsver, ka amatniecībā visu nevar zināt, kaut strādā un mācies visu mūžu, vienalga uzzini kaut ko tādu, ko nebiji iedomājies.

Meistars atzīst, ka, lai kā attīstās tehnoloģijas, roku darbam un amata prasmei ir cita vērtība nekā rūpnieciski ražotajam. “Gad­simtiem vecāki amatu prasmes nodeva bērniem, un tā no paaudzes paaudzē tika krātas zināšanas. Ne tikai jāprot amats, arī jāpārzina materiāls. Ja blakus vecs meistars, kurš kaut ko pamāca, var izaugt jauns amatnieks,” pārliecināts Z. Zālītis. Viņš labi atceras, kā gāja līdzi vecam amatniekam uz purvu, kur viņš izraudzījās priedes materi­āliem. Namdaris atgādina, ka kokam tāpat kā cilvēkam ir bērnība, jaunība, briedums un vecums. Koks ir izturīgs, kad nobriedis, tikai tad tas ir labs materiāls.     

“Kā var kalpot dēļu grīda, ja maijā, kad sulas aktīvi cirkulē, egli nozāģē, pēc divām nedēļām aizved uz zāģētavu un izzāģē, pēc dienas  kaltē, izlaiž caur spundmašīnu un pēc mēneša pārdod.   Savulaik simts gadu pa grīdu staigāja, tagad ienāk ar augstpapēžu kurpēm un paliek caurumiņi . Agrāk pareizā laikā cirta simtgadīgus kokus, četrus piecus gadus tie žuva, tikai tad tos lika lietā,” pieredzē dalās Z. Zālītis.

Viņš ar gandarījumu stāsta, ka namdara amatu arī šodien novērtē. Meistars restaurē un atjauno guļbūves, un darba pietiek. “Tie, kuri nopirkuši vecu māju un saprot tās vērtību, iegulda nauda un meklē zinošus meistarus, jo grib, lai, ja ne restaurē, tad vismaz atjauno autentisku,” atklāj amata meistars un vērtē, ka ļoti noderīgi ir kursi veco ēku atjaunošanā. Ja ir interese, var apgūt izpratni un iemaņas. Daudzi savās mājās novērtē vecos logus, meistara vadībā pamācās, redz, kādi instrumenti nepieciešami, un pamazām paši dara.

“Jaunajai paaudzei bieži vien pietrūkst pacietības, bet, kad acis iedegas, ja vēl meistars uzmundrina, dara, un viņiem iznāk,” teic pieredzējušais namdaris, bet par to, ka šodien zināšanas var iegūt internetā, skeptiski pasmejas: “Esmu tādas muļ­ķības redzējis, ka nebrīnītos, ja māja sabrūk.”

Regnārs Krūmiņš mācās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā mēbeļniekos. “Gribu strādāt ar rokām, kļūt par mēbeļu meistaru, ne ražotāju,” saka jaunietis un pastāsta, ka Kok­amatniecības muzeja darb­nīcās bijis mācību praksē, daudz apguvis, uzzinājis par kokamatniecību. Ar lepnumu Regnārs piebilst, ka mājās ir darbnīca un arī savākta senu kokamatniecības instrumentu kolekcija. Koksnes dienās jaunietis rādīja, kā izgatavot koka mozaīku – intarsiju.   

Edgara Viņķeļa vaļasprieks ir koka karošu grebšana. “Tagad jau reti kādu izgrebju. Amat­nieks nevar konkurēt ar rūpnieciski ražotajām,” bilst meistars un pastāsta, ka bērnībā pamācīja meistari Voldemārs Līcis un Jānis Vītols. Katrs atklāja kādu amata niansi. R. Vidzickis atzīst, ka ir cilvēki, kuri, lai atpūstos, greb karotes, gatavo gaļas dēlīšus. Ne jau pārdošanai, bet patīk to darīt. “Karošu grebšana ir no tiem amatiem, kas pamazām izzūd,” saka Kok­amat­nie­cības muzeja saimnieks. E.Viņ­ķelis akcijas   “Sa­tiec savu meistaru” laikā Līgatnes Amatu mājās interesentiem stāstīs par kokiem un rādīs, kā grebt karotes.

Bez kalēja neiztikt

Turpat Vienkoču parkā ir arī smēde. R. Vidzickis uzsver, ka amatniekam vajag kvalitatīvus instrumentus un kalējs Sorens Ulmans gan tādus kaļ, gan asina. Kal­vē var gūt ieskatu tradicionālajā kalēja amatā. Smēdē tiek praktizētas senās metālapstrādes tradīcijas. Šeit apmeklētāji var vērot, kā tiek kalti augstākās kvalitātes asmeņu instrumenti – kalti, naži, cirvji un zobeni.

“Rūpnieciski ražotais vienmēr būs zemākas kvalitātes nekā kalvē kaltais,” uzsver kalējs un pastāsta, ka viņu interesē vēsture, gribas izzināt seno meistaru noslēpumus.   

Sorena aizraušanās ir zobenu kalšana. Kalējs atzīst, ka Latvijā par tiem interese maza, te pasūta cirvjus, nažus, dažādus kokamatniecības instrumentus.

“Kalēja amats neizzudīs, ir cilvēki, kuri grib sev vēsturiskas lietas, citi tikai saka, ka patīk, ka kalēja darbi ir kas neredzēts,” pastāsta S. Ulmans.

Tuvākajā laikā viņš rīkos zobenu izgatavošanas kursus. Vispirms muzejā tiks pētīta vēsture, un tikai pēc tam varēs kalt. Smēdē ir iespēja strādāt citiem kalējiem, ja mājās nav piemēroti apstākļi. Tuvākajā laikā iecerēts sociālajos medijos vairāk popularizēt Vien­koču kalvi.

Sorens Latvijā dzīvo jau vairākus gadus, viņš pārstāv asociāciju, kuras galvenais mērķis ir saglabāt kalēja prasmes. Viņš arī atklāj, ka šodien kalējam izdzīvot ar savu amatu nav viegli.

Mantojumā paša pieredze

Tautas daiļamata meistaru rotkali Daumantu Kalniņu kā autentisko arheoloģisko rotu darinātāju zina ne tikai Latvijā. Viņš vienmēr dalījies ar zināšanām un amata prasmi.

“Atmodas laikā mans svarīgākais uzdevums bija jaunajai paaudzei parādīt, kāds latviešiem ir mantojums. Strādāju dzīvoklī, tādas kārtīgas kalves nebija, bet vecāki veda savus pusaudžus, lai skatās un mācās, mēģina. Toreiz gan ne viens vien    jautāja, vai, gatavojot rotas, varēs nopelnīt,” stāsta rotkalis.

1996. gadā kā Cēsu muzeja Arheoloģijas nodaļas eksperimentālā darbnīca tika izveidota Seno rotu kalve. Rotkalis gatavoja senās rotas    ar darbarīkiem un paņēmieniem, kādi tie varētu būt izmantoti Cēsu novadā pirms vācu atnākšanas. Daumants pētīja, meklēja atbildes, eksperimentēja un dalījās zināšanās.

“Bērni nāca, ar interesi nokala gredzentiņu, stāstīju par latviešu tradīcijām, izveidojām folkloras kopu “Spurguļi”. Tas bija laiks, kad latviskais interesēja un daudzi gribēja darboties,” stāsta D. Kalniņš. Viņš arī piedalījās pazīstamajās “3×3” nometnēs ne tikai Latvijā un vadīja rotu darināšanas meistarklases, iepazīstināja ar latviskās kultūras vēsturi, to, cik svarīgi saglabāt šo mantojumu.

Līdztekus seno rotu izpētei un darināšanai rotkalis apkopoja uzzināto, un sešas grāmatas ikvienam var kalpot gan kā vēsturisks izziņas materiāls, gan uzziņai, kā izgatavot senās rotas.

“Esmu vienīgais rotkalis, kurš sarakstījis grāmatas. Tā nākamajām paaudzēm esmu nodevis seno rotu darināšanas prasmes,” ar lepnumu saka meistars un piebilst, ka aizvien saņem atzinīgus vārdus, ka viņa rakstītais noder.

Arī Daumanta bērni, kā saka pats rotkalis, dzīvojoties pa kalvi, ieinteresējas, ko tētis dara, un visi apguvuši rotu darināšanu.

“Vasarā mazdēls Lūkass būs kalvē, gan stāstīs, gan rādīs, kā top rotas,” saka meistars un uzsver, ka ir nodevis savu amatu atvasēm un arī vēl krietnam pulkam interesentu. “Tas, ko esi apguvis, jau nekur nepazūd. Kaut uz ilgāku laiku esi nolicis malā, vajag tikai atsākt un izdosies. Un var jau ieskatīties manās grāmatās,” teic D. Kalniņš.

Spēka pietrūkst, lai strādātu kalvē, un rotkalis mājās darina dzintara gredzenus. Vairāki simti kā ziedojumi nodoti biedrības “Tavi draugi” veikaliņam, un iegūtā nauda tiek izmantota Ukrainas armijas atbalstam.