Šomēnes kalendārā un mūsu sirdīs ir vairākas piemiņas dienas, viena no tām jau ir privāta. 17. marts ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, kad godinām drosmi un pieminam cilvēkus, kuri cīnījās pret abām okupācijas varām un kuru mērķis bija atjaunota Latvijas suverenitāte un neatkarība. 16. martā tiek pieminēti leģionāri, bet tā vairs nav oficiāla valsts piemiņas diena, karā kritušie tiek pieminēti privāti. 25. marts savukārt ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Ir arī labi redzams, ka valstij ir vajadzīga sava armija, pilsoņi, kuri apmācīti aizsardzības pamatos, un partneri un domubiedri pie starptautiskiem apspriežu galdiem. Latvijai šodien ir gan armija, gan aizsardzības dienests, mēs esam NATO un ES. Baltijas valstis sadarbojas, Latviju, Igauniju un Lietuvu tagad sadzird arī starptautiski. Tomēr, manuprāt, šodien ir jāsaprot, ka ļoti svarīgi ir, kādu Saeimu ievēlēs pilsoņi, tādēļ patiesa un visiem pieejama informācija ir ļoti svarīga. Gribētu teikt, ka informācija ir tikpat svarīga kā tanki, raķetes un droni.
Latvijas vēsture liecina, ka lieliniekiem jeb boļševikiem, kuri Neatkarības kara laikā ar simpātijām raudzījās uz Krieviju, bija diezgan liela ietekme. Arī 1940. gadā Latvijā netrūka t. s. kreisi noskaņoto, kuriem Krievija likās labs sadarbības partneris, jo daudziem dzīve bija smaga un trūcīga. Tā dēvētajos Ulmaņlaikos publiski pieejamā informācija patiesībā tika rūpīgi filtrēta, varētu pat teikt – cenzēta. Latvijas iedzīvotāji patiesībā neko daudz par to, kas un kā notiek padomju Krievijā, nezināja. Protams, lēmums karot ar Krieviju nebūtu prāta darbs, 1940. gadā Latvija nevarēja uzvarēt šo monstru, bet mūsu valsts prezidentam Ulmanim pēc notas saņemšanas vajadzēja starptautiski un oficiāli paziņot par aneksijas un okupācijas draudiem, to vajadzēja darīt arī tajā brīdī, kad tas notika. Atklāta informācija ierobežotu iespējas okupantam veidot stāstus par Latvijas labprātīgo iekļaušanos Padomju Krievijā un daudzus citus mītus, kuri ne par matu neatbilst patiesībai.
Nupat par “Gada vēsturnieku 2025″ kļuvis habilitētais vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks Aivars Stranga. Pirms gandrīz četriem gadiem, runājot par Latvijas vēsturi, apvērsumu un t. s. Ulmaņlaikiem, kad publiskā informācija tika cenzēta, vēsturnieks intervijā žurnālistam Gintam Grūbem sacīja: “Iedomājieties, būtu Saeima, būtu partijas. Visticamāk, viss notiktu tāpat, kā tas līdz tam notika – Krievija izvirzītu mums savas prasības, aicinātu mūsu delegāciju. Viena lieta, kas noteikti būtu, mēs būtu garīgajā ziņā vairāk sagatavoti tai traģēdijai. Proti, pastāvētu brīva prese, pastāvētu brīvi viedokļi. Piemēram, Rīgā bija viens no labākajiem krievu laikrakstiem visā pasaulē ” Segodņa”, kas bija demokrātisks laikraksts un ļoti kritisks pret komunistisko Krieviju. Nav iedomājams, ka, ja nebūtu Ulmaņa apvērsuma, ka “Segodņa” tā vienkārši sagremotu to, ka Krievija aicina mūsu ministru, ka uzspiež mums bāzu līgumu. Bet 1939. gadā “Segodņa” jau bija nacionalizēts un neko nevarēja rakstīt. Visticamāk, būtu viedokļu apmaiņa, domu apmaiņa, strīdu apmaiņa, ļoti karstu strīdu apmaiņa. Vismaz garīgi būtu vairāk sagatavoti (..).”
Patiesai informācijai un vārda brīvībai ir milzīga nozīme, un pēdējā laikā publiskajā telpā ir jūtami mēģinājumi to ierobežot – piemēram, pieprasot aizliegt Dailes teātrī topošās izrādes “Rīkojums Nr.2” publisku rādīšanu. Proti, partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers lūdzis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) nepieļaut Dailes teātra iestudējuma par kādreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera 2011. gada rīkojumu “Nr. 2” publisku izrādīšanu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Toreiz viens no Zatlera rīkojuma par 10. Saeimas atlaišanu publiski norādītajiem pamatojumiem bija Saeimas balsojums, ar kuru netika dota piekrišana veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā saistībā ar krimināllietu. Šlesers apgalvo, ka Zatlera lēmumu rosināt atlaist Saeimu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām esot diktējusi vēlme atriebties politiķiem, tostarp Šleseram, par nevēlēšanos atbalstīt viņa ievēlēšanu uz otro pilnvaru termiņu. Tiesa gan, Šlesers “aizmirst”, ka Satversme paredz: pēc Valsts prezidenta ierosinājuma atlaist Saeimu izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas. Tātad neviens prezidents nevar atriebties kādam vai kādiem politiķiem, ja tauta nenobalso par Saeimas atlaišanu. Kā zināms, pēc rīkojuma Nr. 2 nobalsošanā piedalījās 44,73 % no visiem balsotājiem. Un no tiem, kuri piedalījās nobalsošanā, 94,30 % jeb 650 518 pilsoņi nobalsoja par Saeimas atlaišanu.
Protams, puspatiesības un pat meli izskan ne reizi vien, jo vēlētāji ir tie, kuri, balsojot Saeimas vēlēšanās, izvēlēsies nākotni. Kā zināms, demokrātiskās valstīs vēlētāji ar savām balsīm var valsti “apgriezt otrādi”, iznīcināt to. Tādēļ noskaņot vēlētājus par labu sev, nevis par labu neatkarīgai valstij ne vienam vien politiķim ir ļoti svarīgi. Tieši tāpēc patiesa informācija šodien ir tikpat svarīga kā raķetes un droni.
