Cēsnieki vēlas dzirdēt rokmūziku

Cēsnieks Rūdolfs Lūkins pērn dzimtajā pilsētā noorganizēja rokmūzikas festivālu “SaulesBASS 2025”. Tā bija viņa pirmā pieredze tāda mēroga pasākuma rīkošanā, bet jaunietis sapratis, ka viņam tas ļoti patīk, turklāt pasākumu atzinīgi novērtēja arī apmeklētāji, tāpēc jau aktīvi noris darbi pie otrā festivāla organizēšanas.

-Kā radās doma par tādu festivālu?

-Jau no bērnības bija tāds sapnis. Gāju līdzi mammai uz dažāda žanra mūzikas koncertiem, man ļoti patika. Vis­spilgtāk ietekmēja mūzikas festivāls “Fono Cēsis”, kas notika pilsētas svētkos. Tad arī radās impulss, ka pats kādreiz vēlētos ko tādu noorganizēt. Paaugos, iepazinu Liepājas, Saldus, Alūksnes festivālus. Bet Cēsīs rokmūzikas un jauniešus saistoši festivāli vispār nenotiek.

-Kā sapratāt, ka tiešām var mēģināt rīkot tik lielu pasākumu?

-Man ļoti patīk Cēsis. Esmu te piedzimis un mācījies, tāpēc ļoti vēlos dot kaut ko no sevis. Domu par festivālu izstāstīju mammai, vaicāju, vai tas ir re­āli. Un viņa pateica – ja tu esi apņēmies un ja cītīgi darīsi, tad arī izdosies. Neesmu pilngadīgs, bet mamma iedrošināja, ka, ja visu pats izdomāšu, sarunāšu vietu, mūziķus, ēdinātājus, ģimene palīdzēs ar līgumiem un tādām lietām.

-Kā radās nosaukums “SaulesBASS”?

-Saule tāpēc, ka saistās ar gaismu, pozitīvismu, dzīvības sajūtu un arī vasaru. Un bass saistās ar mūzikas pasauli, stingrumu, noteiktību, jo rokā vislabāk var dzirdēt basu. Un šis festivāls ir abu vārdu un nozīmju apvienojums.

Jāteic, bija grūti saprast, kurā vasaras nedēļas nogalē pasākumu rīkot, jo nav iespējams uztrāpīt uz brīdi, kad tuvumā nenotiek citi pasākumi. Tāpēc skatījāmies, lai nesakrīt ar lielajiem mūzikas notikumiem “Summer Sound”, kas ir augustā, un “Saldus Saule” jūlija beigās. Tad sapratām, ka “SaulesBASS” varētu būt jūnija beigās. Šogad tas notiks 27. jūnijā.

-Vai, uzrunājot cilvēkus festivālam, bija atsaucība?

-Zināju, ka atbilstoša vieta festivālam ir mākslas telpa “Mala”. Tā atrodas pilsētas centrā un ir norobežota teritorija. Tur bija ļoti atsaucīgi manai idejai. Tomēr pērn pārējais bija diezgan sarežģīti, jo īpaši atbalstītāju un sponsoru piesaiste. Esmu ļoti pateicīgs “Cēsu Alum”, “Dārzniekam” un “Hawk”, kuri atbalstīja mani kā jaunieti ar traku ideju. Sponsora finansējumu izmantoju reklāmai sociālajos tīklos, jo mūsdienās sociālie tīkli ir ļoti svarīgi. Konsultējoties ar reklāmas cilvēkiem, viņi norādīja, ka mūsdienās ir gluži vienalga, kādi plakāti atrodas uz pasākumu stendiem, jo cilvēki ir sasniedzamāki internetā. Tur reklāmu pamana. Arī pats par to pārliecinājos.

-Kā izvēlas grupas, ko aicināt uzstāties?

-Pirmajā gadā skatījos uz mūziķiem, kuri īpaši bieži nav bijuši Cēsīs, bet kuri varētu patikt un interesēt apmeklētājus, arī jauniešus. Domāju arī par mūziku, kas man pašam patīk. Jāteic, kopumā komunikācija ar mūziķiem bija ļoti vienkārša. Pro­tams, lielākām grupām ir savi nosacījumi, bet mūziķi ir atsaucīgi.

Sākotnēji biju domājis, ka festivāls varētu notikt divas dienas, bet sarēķināju izdevumus un sapratu, ka pirmos plānošu vienas dienas pasākumus. Bet ļoti ceru, ka katru gadu pieliksim kaut ko klāt, ja nevarēsim visu parādīt vienā dienā, tad festivāls varētu notikt divas dienas.

-Vai esat apmierināts ar pirmo festivālu un tā apmeklējumu?

-Protams, bez kļūdām neiztikt. Atzīšos, pagājušajā gadā viss gludi nenotika, bet beigās jau bija kārtībā. Domāju, ka pirmajai reizei bija labi, arī lielie mūziķi, piemēram, grupas “Pienvedēja piedzīvojumi” dalībnieki, teica, ka ir diezgan labi. Bet tas, ko pats sapratu, ka mūsdienās vajag piestrādāt pie festivāla vizuālā tēla, kas šogad, domāju, arī būs līmeni augstāk, turklāt darīšu ne tikai pats, bet iesaistīšu arī komandu, piemēram, noformējumā.

-Pirmajā festivālā bija apmēram 350 apmeklētāju. No vienas puses, būtu gribējis, lai ir vairāk, bet biju ļoti priecīgs arī par tādu skaitu. Turklāt mamma, kura pārbaudīja biļetes, teica, ka nedzirdēja nevienu negatīvu atsauksmi, cilvēkiem patika.

-Vai plānots, ka festivāls kļūst par tradīciju?

-Tieši tāpēc, ka redzēju – klausītājiem patika un šāds festivāls ir vajadzīgs, es turpināšu. Ļoti gribētu, lai tas kļūtu par tradīciju. Darbs pie otrā festivāla jau aktīvi notiek, uzreiz pēc skolas daru visu, kas saistīts ar to. Pamats būs līdzīgs kā iepriekšējā gadā, bet būs arī daudz pārsteigumu.

Protams, būs vakara galvenā daļa, kurā uzstāsies mūziķi “R.A.P.” un jauniešu alternatīvā poproka grupa “Bukte”. Būs arī vietējie mūziķi – Miķelis Ko­čāns un “Rūgtais gurķis”. Vi­ņiem arī palīdzēs “Decibels” un rokgrupa “Jūdas graši”. Turklāt šogad jaunums būs open stage jeb atvērtā skatuve, kur uzstāsies jaunie mūziķi, lai iekrātu pieredzi un parādītu savas spējas plašākai auditorijai. Varēs piedalīties ne tikai rokmūzikas grupas, bet jebkurš. Tomēr no tām grupām, kuras pieteikušās, lielākā daļa muzicē tieši roka žanrā.

-Kas ir festivāla auditorija?

-Pērn mērķējām uz 30 – 50 gadus veciem apmeklētājiem un daļēji jauniešiem. Bet bijām pārsteigti, pat šokā, ka jau uz pirmo rokgrupu nāca cilvēki arī pensijas gados. Tad sapratām, ka tiešām tāds festivāls nepieciešams Cēsīs, jo apmeklēt to vēlas visu gadagājumu cilvēki. Tādēļ šogad festivāla pamats būs rokmūzika, bet būs arī citi žanri, lai visiem būtu interesanti. Vienīgais izņēmums – “SaulesBASĀ” neskanēs reps. Jauniešiem ļoti patīk reps, tāpēc tas ir dzirdams pilnīgi visur. Mēs vēlamies atšķirties.

-Vai arī pats muzicējat?

-Esmu pabeidzis Cēsu 1. pamatskolu, kas ir ar mūzikas novirzienu, tāpēc mūzika man ir sirdī. Šobrīd spēlēju arī vietējā ansamblī, vienreiz vai divreiz mēnesī uzstājos kādā pasākumā, arī privātos sarīkojumos, jo cilvēki zina, ka spēlēju arī akustisko ģitāru un varu muzicēt arī bez grupas. Man pašam ļoti patīk klausīties rokmūziku, bet spēlēt patīk visdažādākos žanrus.

-Un kā ar nākotnes plāniem? Vai domājat attīstīties mūzikas virzienā, varbūt ir vēl citas intereses?

-Man ir tik daudz lietu, ko darīt, ka vēl pat nezinu. Gribētu, lai mūzika būtu viens virziens, kurā eju, vismaz hobija līmenī, bet ne kā galvenais darbs. Es tehnikumā mācos par galdnieku, jo vēlējos apgūt arī ko praktisku. Tāpēc gandrīz katru dienu esmu darbnīcās. Iespējams, arods man nākotnē noderēs, bet domāju, ka arī tas nebūs pamatdarbs.

Vēl no piecu gadu vecuma dejoju tautu dejas “Tūgadiņā” un tagad tehnikumā “Virpulī”. Dažkārt pusaudžu vecumā pārstāj dejot, bet man neapnīk. Tautu dejas man ir sirdī, nezinu, vai kādreiz beigšu tās dejot. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nebraucu nekur prom no Latvijas. Spēlēju arī basketbolu. 7., 8. klasē spēlēju diezgan nopietnā līmenī, domāju, varētu kļūt par profesionālu basketbolistu, bet tagad man ir daudzas citas intereses, tāpēc saprotu, ka profesionāls sportists nebūšu.

Reizēm domāju, kā man visam atrodas laiks, jo treniņi ir četrreiz nedēļā, ansamblis divreiz nedēļā, dejošana arī divreiz nedēļā, tad vēl brīvdienās spēles un koncerti. Reizēm piekūstu, bet tas tāds labs piekusums, jo man patīk tas, ko daru.

Organizējot festivālu, saprotu, ka man ļoti patīk pasākumu rīkošana, to vēlos darīt arī turpmāk. Un cēsniekus aicinu nākt uz jauniem sarīkojumiem, tā atbalstot jaunos cilvēkus, kas tos organizē. Ceru, ka festivāls ar katru gadu kļūs labāks, jau šogad tas būs augstākā līmenī, un esmu pārliecināts, ka apmeklētājiem būs interesanti.