Kad teju trīs diennaktis bez pārtraukuma esi pavadījis nepārtrauktā mazu roku apskāvienā (mūsu ģimenes visjaunākā atvase nenoturējās vīrusu uzbrukumam), tad atgriešanās atkal “ziņu plūsmā” izvēršas kā laivošana pa trauksmainu upi ar krācēm. Mētājies no straumes vienas malas uz otru un jau atkal vairs pat nesaproti, kurš akmens vai nogāze būs bīstamākā.
Savā apziņā vēl esmu ziemā, lai gan saulīte nu jau vairāk nekā nedēļu mūs silda un sniegs teju ir izkusis. Ledus gan vēl ne visur, par ko liecina arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka Mārtiņa Baltmaņa teiktais Latvijas Televīzijas “Rīta Panorāmas” pirmdienas pārraidē. Viņš stāstīja, ka tieši patlaban uz ledus atrasties esot visbīstamāk, jo siltā saule kausē plānākos ledus slāņus. Kopumā pēdējās dienās izglābti desmit cilvēki, kas atradušies uz nedroša ledus, no tiem – trīs bērni, turklāt visjaunākajam bijuši tikai trīs gadiņi.
Vienlaikus ar ziņu par kūstošajiem ledus gabaliem tiekam brīdināti par pirmajiem kūlas ugunsgrēkiem. Aizvadītajā piektdienā sezonas pirmā pērnās zāles degšana reģistrēta Talsu novadā, liesmas plosījušās 200 kvadrātmetru platībā. Taču jau drīz šādi ugunsgrēki bijuši Rīgā, Tukuma un Salaspils novadā. Kūlas degšanā iet bojā kukaiņi, putni un arī dzīvnieki, nereti aizdegas ēkas un automašīnas, dažkārt cieš vai pat zaudē dzīvību cilvēki. Kūlas dedzināšana ir aizliegta, sodāma un bīstama.
Tas viss, lai arī katru gadu kā attiecīgā brīža jaunums jau pārcilāts, tomēr tik tuvi laika ziņā un vienlaikus tik nesaderīgi vēstījumi mani uzvedina uz savādām pārdomām. Mēs, cilvēki, kā suga tomēr esam caurcaurēm dīvaiņi – lai arī kāds prieka meklējumu vai racionāls pamatojums mūsu darbībām būtu, no malas šķiet, mēs to vien darām, kā izmantojam kaut mazāko iespēju sev nodarīt gauži.
Vienlaikus no ziņu virsrakstiem deg Irānas “sprādziens” jeb patlaban nu jau intensīvi noritošā cīņa par varu vai mieru šajā reģionā. No visām pusēm šos argumentus var tulkot kā vienā, tā otrā virzienā. Protams, kodolprogrammas uzturēšana, militārs atbalsts Krievijas karadarbībai un vispārēji naidīgā politika pret citu valsti – šajā gadījumā Izraēlu – neļauj mums īsti pat cilvēcīgi raudzīties uz jelkādām Irānas tiesībām pastāvēt neatkarīgi un bez ārējās iejaukšanās. Tomēr kaut kur dziļi es joprojām, līdzīgi kā baisas pasakas lasot, ceru, ka šim konfliktam galu galā atradīsies saprātīgs risinājums. Bez ārējo spēku nepārtrauktas klātbūtnes, taču vienlaikus ar pārliecību, ka Irānas režīms vairs nemēģinās kaut ko nodarīt citām valstīm. Pagaidām gan nesaprotu, tieši kā tas vispār varētu notikt. Arī Irāņu neatlaidīgā vēlme turpināt savu politisko līniju, par augstāko līderi nogalinātā ājatollas Alī Hāmenejī vietā ieceļot viņa pusmūžā esošo vecāko dēlu Modžtabu Hāmenejī, nevedina cerēt uz kādu gaišāku atrisinājumu.
Pēc irāņu un ukraiņu kara šausmu caurskatīšanas diemžēl kā izsmiekls manā galvā atbalsojas jaunās partijas “Mēs mainām noteikumus” mērķis šajā rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās iegūt parlamenta vietu vairākumu jeb vismaz 51 balsi. Neizslēdzu, ka varbūt pat kārtējo jauno politisko aktieru teātra burvja Alvja Hermaņa vadībā ideja par vēlēšanu kārtības maiņu nav gluži zemē metama. Tur ir, ko apdomāt, un vienmēr jau fundamentālākas lietu pārmaiņas sākotnēji var izraisīt pārliecinošu noraidījumu. Taču nenoliegšu – cik ļoti mani visus šos teju trīs gadu desmitus ir pievilcis jebkurš cienījamā režisora skatuviskais produkts, tikpat ļoti man gribas bēgt, kad dzirdu viņa politiskās refleksijas. Pagaidām gan neesmu klausījusies pārējos jaunā politiskā spēka darboņus – gaidīšu un vērtēšu.
Komentāri