Dace Rukšāne. FOTO: no albuma
Prast pastāvēt par sevi un atbalstīt vienai otru sievietēm vajadzēja ne tikai tajā tālajā laikā, kad viņām nebija pat vēlēšanu tiesību. Tas vajadzīgs joprojām. Tā lēmušas arī latviešu rakstnieces un februārī dibināja Latvijas Rakstnieču apvienību. Ar mūspusi saistītā rakstniece Dace Rukšāne ir viena no tām, kas deg par šo ideju un piedalās tās īstenošanā.
Savā dzimtā viņa jau piektajā paaudzē ir rakstniece, bet ir pirmā sieviete, kura darbojas šajā arodā. Tiesa, pēc izglītības Dace Rukšāne ir bioloģe. Daba viņai tuva arī tagad, un grāmatas vislabāk rakstoties pie jūras.
-Pastāstiet, kā selekcionāra meita ar izglītību bioloģijā var nonākt rakstniecībā. Tas šķiet tālu viens no otra?
-Jāsāk ar to, ka es esmu ne tikai selekcionāra, bet arī rakstnieka meita, jo tētis ir sarakstījis vairākas grāmatas. Turklāt mans vectēvs no tēta puses bija tulkotājs un rakstnieks, tāpat viņa tēvs bija rakstnieks un tēva tēvs arī. Tātad iznāk, ka es patiesībā esmu jau piektā rakstnieku paaudze mūsu dzimtā. Tiesa gan, pirmā sieviete.
-Kā sākāt rakstīt?
-Pirmais tāds impulss laikam bija kādā 6.klasē, kad uzrakstīju sacerējumu par rudeni un klases audzinātāja to nolasīja visiem priekšā.
-Tas nebija drusku biedējoši? Tāda priekšā lasīšana visiem ne vienmēr asociējas ar kaut ko patīkamu.
-Tas arī nebija forši, jo visa klase pēc tam teica, ka es to kaut kur esmu norakstījusi, nošpikojusi. Viņiem likās, ka es pati nevaru būt to uzrakstījusi. Nākamais posms, ko atceros, bija jau pēc studiju pabeigšanas, man jau bija bērni, strādāju starptautiskā uzņēmumā, kur bija daudz jābraukā apkārt pa pasauli, bieži jāpavada laiks lidostās un garlaicīgās korporatīvajās tikšanās reizēs. Tur ir daudz svešu cilvēku un pārsvarā esi viens ar savām domām. Es arī neesmu īpaši komunikabla, tā nu es savas domas pierakstīju uz salvetēm, tās krāju. Kādā brīdī ar salvetēm man bija pilnas divas kurpju kastes.
-Vai tādus pierakstus var pēc tam arī izšķetināt un izmantot, vai tas nav reāli?
-Nē, es vēlāk sadedzināju gan tās kastes, gan dienasgrāmatas, kur biju pierakstījusi savus pārdzīvojumus. Pēc tam, šķiet, tas bija ap gadu tūkstošu miju, Vecrīgā satiku bijušo klasesbiedru Ronaldu. Viņš bija tāds jauks puisis, vienīgais, kurš mani skolā neapcēla. Runājāmies, un viņš teica, ka mums vajagot kaut ko izdarīt kopā – uzrakstīt grāmatu. Tā salikām kopā mūsu katra sarakstītos tekstus un izdevām grāmatu. Tādi kā dzejoļi, ne dzejoļi, īslugas.
-Izklausās tik vienkārši – ai, satikāmies, izdomājām – jāizdod grāmata, un izdevām grāmatu!
-Nu, jā, kaut kā tas arī bija. Jā, paši izdevām, kas, protams, nav prestiži. Bet viss bija, kā pienākas. Tāda plāniņa, plāniņa grāmatiņa. Pat dažās bibliotēkās ir, par ko man ir milzīgs kauns, jo vismaz mani teksti bija ārkārtīgi primitīvi.
-Tas pēc principa, ka pirmie kucēni jāslīcina?
-Jā, bet mēs grāmatu izdevām, sarīkojām draugiem ballīti un pat nokļuvām televīzijā. Atceros, pirmo reizi biju televīzijā un biju satraukusies. Pēc tam māksla bija rokā, un otru grāmatu izdevu ar savu tā brīža kolēģi reklāmas aģentūrā Dinu Ābeli. Viņa uzrakstīja tādas kā haikas, un es savus dzejoļus. To mēs arī pašas izdevām. No aģentūras palīdzēja ar finansējumu. Šis izdevums gan ir vairākās bibliotēkās. Bet par tiem dzejoļiem man vēl arvien ir kauns. Turklāt pašizdoti…
-Parasti tā saka, ka pašam izdot savus darbus galīgi neskaitās labais stils!
-Protams, tas nav labais stils. Bet pēc tam es briedu kādam lielākam tekstam. Noteikti būtu to uzrakstījusi agrāk vai vēlāk, bet sagadījās, ka tobrīd es biju precējusies ar Džilindžeru*. Viņš man teica, lai beidzu runāt un rakstu augšā savu romānu! Es patiešām sāku rakstīt, tiku apmēram līdz pusei, un man pašai likās, ka tās ir pilnīgas muļķības, ko es tur rakstu.
-Paškritika? Tagad arī vēl ir tāda attieksme pret saviem darbiem?
-Jā, arī tagad. Man faktiski visu laiku liekas, ka es rakstu slikti, un vajag, lai kāds pasaka, ka tas ir normāli, labi. Vienmēr pašai liekas, ka rakstu muļķības, bet kaut kā tomēr esmu tikusi līdz trīspadsmitajai grāmatai.
-Literārā darbība un grāmatas – tas jau viss bija pēc studijām Bioloģijas fakultātē?
-Jā, pēc studijām. Studiju laikā man pamatā bija tikai mācības. Pēc tam es uzreiz paliku stāvoklī ar pirmo bērnu. Pēc biologiem sāku studēt Medicīnas akadēmijā. Tur gan ātri sapratu, ka ar bērniem to nevar, ir jāstrādā un ar kaut ko viņi jābaro. Tad piedzima otrais un trešais. Īsi pirms trešā dzimšanas kļuvu par vientuļo mammu, un tad jau vispār vairs nebija nekādu domu par studijām.
-Izdzīvošana bija galvenais?
-Jā, izdzīvot vajadzēja. Tādā izdzīvošanas režīmā pagāja vairāki gadi. Toreiz man ļoti daudz palīdzēja vecāki un māsa. Un tam laikam pa vidu bija arī visādi piedzīvojumi. Tas bija viens no maniem trakākajiem periodiem. Citi izplosās jaunībā, bet es tajā laikā biju sportiste, kāpu kalnos, man nebija laika plosīties. Pēc tam bija studijas un bērni, un tas trakais laiks nāca, kad paliku viena.
-Tā jau mēdz teikt – ja neiztrakojas jaunībā, tad noraujas pēc tam.
-Es priecājos, ka man noraušanās uznāca 30 gados, nevis 40 vai vēlāk. Lai gan būtībā es atbalstu arī sievietes, kas plosās pēc piecdesmit gadu vecuma, jo katram tas laiks pienāk citādi un savu likteni paredzēt nevar.
-Kāpēc tāda izvēle studēt bioloģiju un pēc tam medicīnu, tas bija tāds apzināts solis?
-Bioloģija bija ļoti apzināts solis. Tā kā tētis visu mūžu ir ar puķēm ņēmies un mamma mežā gājusi, tad jau ļoti agri zināju nosaukumus visiem augiem un pazinu putnus. Desmit gadu jubilejā man tētis uzdāvināja pirmo binokli, ar ko varēja vērot putnus. Biju ļoti ieinteresēta dzīvajā dabā, man pasaku vietā priekšā lasīja Darela “Mana ģimene un citi zvēri”. Atceros, ka tētis lasīja priekšā un pats smējās, un es nevarēju saprast – nu ko var smieties, būtu labāk lasījis tālāk!
-Bija doma arī par tālāko virzību bioloģijas jomā?
-No sākuma likās, ka tas varētu būt saistībā ar putniem, bet to domu es jau pirmajā kursā atmetu, jo redzēju, cik daudz ir jāvāļājas pa zāli un jābrien pa grāvjiem, ja esi profesionāls ornitologs. Tāds fiziski grūts darbs. Tad biju notēmējusi uz laboratoriju, uz augu pavairošanu ar meristēmām. Pat biju nolūkojusi konkrētu laboratoriju, kur varētu strādāt, bet Latvija atguva neatkarību, un tās laboratorijas paputēja. Tāda laboratorija, kurā man gribētos strādāt, bija Nīderlandē, bet man ļoti patīk Latvija un pārcelties prom negribējās. Kas zina, kur es tagad būtu un ko darītu, ja toreiz būtu aizbraukusi.
-Un kā tajā visā iekļaujas medicīna?
-Man bija uznācis pasaules glābšanas instinkts. Toreiz izdomāju, ka pirmajā kursā būs jāpiedalās tikai anatomijas nodarbībās, jo ķīmijas, fizikas un matemātikas kurss jau bija nokārtots biologos, man visur arī bija ļoti labas atzīmes. Tad nu likās, ka varēšu pilnu uzmanību veltīt anatomijai. Man bija arī zināms izaicinājums, ka, tur stājoties, bija jāiztur ļoti liels konkurss.
-Bioloģija jau gan arī parasti nav vieglākā programma, kur stāties.
-Jā, tas tiesa. Tur arī bija liels konkurss. Es ar pirmo reizi nemaz arī neiestājos, bet gan ar otro. Bija jākārto eksāmens matemātikā, un tā man bija ļoti švaka. Par laimi, nākamajā gadā vairs tāda iestājeksāmena nebija. Man ir bijuši daudzi privātskolotāji. Fiziku es vēl saprotu, un ķīmija man ļoti patīk, bet matemātikā netieku tālāk par kādu 6.klasi. Bet ar medicīnu tā iznāca, ka, tikko iestājos, tā man pieteicās pirmais bērns. Ļoti labi atceros, kā ar savu lielo vēderu gāju kārtot eksāmenu pie līķa.
-Atcēlās pasaules glābšana?
-Jā, tā atcēlās, un dzīve pēc tam kaut kā izmainījās. Vispār es stājos arī žurnālistos, jo man patika rakstīt un biju tāda drusku lecīga. Toreiz uzrakstīju radošā konkursa darbu, kas, žurnālistos stājoties, bija jādara, un pēc tam Ābrams Kleckins pārrunās man teica: “Rukšāne, studējiet kaut ko nopietnāku, lai jums ir, ko rakstīt. Rakstīt jūs varēsiet vienmēr.” Tad es arī paklausīju un izņēmu dokumentus.
*teātra režisors un aktieris
Komentāri