Pūtēju orķestrim dažādos laikos Latvijā ir bijusi svarīga vieta gan sadzīvē, gan Dziesmu svētkos. 1873. gadā 1. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos piedalījās vairāki orķestri. Tie gan pavadīja koru dziedāšanu, gan sniedza atsevišķus priekšnesumus. Pūtēju orķestri ir tie, kas vienmēr soļo Dziesmu svētku gājiena priekšgalā.   

Cēsīs un novada pagastos gadu desmitu gaitā darbojušies daudzi orķestri. Īpaši jau Latvijas pirm­­sākumos bez tiem nebija iedomājami ne svētki, ne saviesīgas kopā sanākšanas. No 1946. gada līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem Cēsīs darbojās pūtēju orķestris “Cēsis”. Tad vairāk nekā  desmit gadus orķestra nebija, kolektīvi bija vien skolās.

Cēsīm savs orķestris

Ik reizi Dziesmu svētkos cēsnieki runāja, ka gājiens pa Rīgu tāds bēdīgs, jo nav orķestra. 2008. gada Dziesmu svētkos cēsnieks Māris Buholcs spēlēja Siguldas orķestrī “Signāls”. Satiekot novadniekus, kārtējo reizi tika pārspriests, ka vajag savu orķestri. Arī Cēsu mērs Gints Šķenders vienmēr uzsvēra, ka Dziesmu svētku gājienā ir vajadzīgs orķestris. “Viņš kā trompetists teica, ka tad, kad vairs nebūs mērs, nāks uz orķestri. Aizvien gaidām,” piebilst M. Buholcs. Ne viens vien viņu pamudināja dibināt orķestri, un Māris sāka rīkoties.

“Drīz sapratu, ka otrreiz mūžā ko tādu neuzņemtos, bet bija iesākts. Orķestrī nav kā teātrī, te, lai sāktu no nulles, ir jāiegulda liels darbs. Motivācija spēlēt katrā laikā bijusi cita. Šodien to grūti noformulēt, bet būtiskākais noteikti – spēlē tie, kam tas patīk un gribas būt kolektīvā,” atklāj M. Buholcs.

Kad spēlēt gribētāji bija apzināti, bija jāatrod diriģents. Viņi rindā negaida, palīdzēja nejaušība. Cēsu pilsētas svētkos Māris gadījās blakus vijolniekam, kom­­­ponistam Andrim Riek­sti­ņam. “Skaidri pajautāju: “Nāksi vadīt pūtēju orķestri!” Atbilde bija tikpat skaidra: “Kāpēc ne? Esmu pūtēju orķestriem rakstījis,”” atceras Māris. 2010. gada 21. oktobrī uz pirmo mēģinājumu bija solījuši atnākt deviņi, ieradās pieci. No tās reizes kolektīvā aizvien spēlē Māris Bu­holcs, kurš visu šo laiku ir arī orķestra prezidents, un Vilnis Kļa­viņš.

“Tā kā pirmajos mēģinājumos nebija neviena iepriekšējā orķestra mūziķa, nebija pamata kļūt par pūtēju orķestra “Cēsis” darbības turpinātājiem. Esam arī atšķirīgs kolektīvs – domubiedri; pamatu neveido skolu audzēkņi, kā tas ir daudzos citos,” pastāsta prezidents. Par nosaukumu gan citu domu nebija. Skaidrs – pūtēju orķestris “Cēsis”. Instru­men­tus meklēja, kur varēja, kaimiņu orķestri meta ārā, cēsniekiem tie bija gana labi. Arī tagad instrumenti lielākoties ir personīgie. Kultūras centrs, cik var, atbalsta orķestri.   
Pirmais koncerts bija Liel­dienās Veselavas muižā. Vasarā Cēsu deputāti atzina, ka pilsētā ir pūtēju orķestris un diriģentam jāmaksā alga. 

Atšķirīgāks no pierastā

 “Tas bija jauks un interesants laiks,” saka diriģents A. Riek­stiņš. Viņš kolektīvu vadīja divus gadus. “Dziesmu svētku repertuārs jaunam kolektīvam bija par grūtu. Spēlēja gandrīz tikai manus skaņdarbus. Uzrakstīju ap 50 aranžējumu un 20 skaņdarbu mazākam sastāvam. Man orķestris bija radošā laboratorija. Spēlējām to, kas patika pašiem un klausītājiem,” saka A. Riekstiņš un uzsver, ka ikdienā neatsverams bijis gan prezidenta, gan otra diriģenta Tāļa Nar­vila, kurš labi pārzina pūšamos instrumentus, atbalsts.   

Pamazām vien orķestris kļuva pazīstams, to aicināja muzicēt pa­sākumos. A. Riekstiņš atklāj, ka, vadot orķestri, zināmā mērā nonācis pretrunā ar Dziesmu svētku kustības repertuāru. Tas bija jāspēlē katram orķestrim, bet diriģentam nešķita interesants.

15 gadu jubilejas koncertā orķestris A. Riekstiņu uzaicinājis diriģēt savu skaņdarbu “Kas kaitēja”.

Pieredzējis meistars pie pults

Orķestra prezidents meklēja jaunu diriģentu, viņam ieteica aprunāties ar Jāni Puriņu, kurš Mūzikas akadēmijā māca pūtēju orķestru diriģentus, vadījis Lat­vijā labākos orķestrus. Viņš piekrita vadīt “Cēsis”. “Vēlāk atklāja, ka ieinteresējis tas, ka esam citāds orķestris, paši organizējamies un gribam nopietni spēlēt,” atceras M. Buholcs.

J. Puriņš stāsta: “Tie bija radoši, meklējumu pilni gadi. Bija pusaudži, kad atnāca uz orķestri, un aizvien spēlē.” Ilggadējais diriģents uzsver, ka pats svarīgākais, lai kolektīva mākslinieciskais līmenis aug, tas dod padarīta darba un svētku sajūtu.

Orķestris J. Puriņa vadībā pabijis vairākos Dziesmu svētkos, koncertējis daudzviet Latvijā, arī Igaunijā un Lietuvā. “Ir prieks, ka klausītājiem patīk mūzika, ko spēlējam,” ar gandarījumu saka M. Buholcs un atceras, ka reiz aizbraukuši spēlēt zaļumballi, bet daudzi sanākuši ar krēsliem, apsēdušies un četras stundas klausījušies koncertu.

“Ir svarīgi popularizēt muzicēšanu orķestrī. Braucām uz mūzikas skolām, spēlējām kopā ar audzēkņiem, ļaujot viņiem    piedzīvot kopā spēlēšanas prieku,” uzsver J. Puriņš un atgādina, lai arī kolektīva sastāvs mainās, ir jārada spēlētprieks jaunajai paaudzei. “Orķestris nav tikai kopā spēlēšana, arī saviesīgā dzīve, tikšanās ar citiem orķestriem, visi ir domubiedri,” piebilst J. Puriņš un ir gandarīts, ka orķestris 15 gadu jubileju sagaida ar plašu, muzikāli daudzveidīgu koncertu.

Šosezon J. Puriņš orķestrī spēlē eifoniju, kolektīva vadīšana uzticēta  diriģentiem Evijai Dāvei – Balodei un Mārim Nar­vilam.

Izauguši orķestrī

Evija Dāve-Balode orķestrī iestājās pēc tā piektās jubilejas kon­certa. “Mācījos Cēsu Mū­zikas vidusskolā, ar skolas orķestri šķita par maz, bija domas, ka gribu būt pūtēju orķestra diriģente,” pastāsta Evija. No šīs sezonas viņa ir orķestra “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja. J. Pu­riņš vadīja Evijas bakalaura un maģistratūras studijas. “Tagad esam kolēģi. Viņš savulaik studentiem teica, ka īsts diriģents ir tikai no 40 gadu vecuma. Tā kā mums ar Māri (Narvilu – aut.) viss priekšā,” ar smaidu teic Evija un pauž prieku, ka pieredzējušais kolēģis spēlē orķestrī.

Māri Narvilu kolēģi atceras, kad viņš bija pusaudzis, mazāks par fagotu. Tēvs, orķestra otrais diriģents, viņu atveda uz mēģinājumu. Māris spēlēja orķestrī un mācījās Mūzikas vidusskolā. “Uz orķestri atnāca arī vienaudži, bija jautrāka spēlēšana,” atklāj Māris. Pērn viņš absolvēja Mūzikas akadēmiju, rudenī kļuva par otru diriģentu.

“Spēlēju pie Andra Riekstiņa, Jāņa Puriņa. Diriģēšana mani interesējusi vienmēr. Vairāk nekā desmit gadus spēlēju fagotu dažādos orķestros, vēroju, kā kurš diriģents strādā. Ir atšķirība orķestra skanējumā, tam, kam diriģents pievērš lielāku uzmanību, viens kopskaņai, cits iedziļinās katrā notī, intervālos. Skaņdarba un nianšu izstrāde katram mūziķim zināma,” pastāsta Māris un atzīst, ka vēl pietrūkst diriģēšanas tehnisko prasmju.

Cēsu Mūzikas vidusskolā pū­šam­instrumetu nodaļas audzēkņiem māca arī diriģēšanu. Evija uzsver, ka tas ir ļoti svarīgi. “Izlasu notis, uzburu ainu un saprotu, kā spēlēsim, ko stāstīsim klausītājiem. Orķestrī svarīgākais ir uzticēšanās, ka katrs dara labāko, ko spēj. “Cēsis” – tā ir kopienas sajūta, kur strīdamies, strādājam, priecājamies. Mūs satur vēlēšanās būt kopā un muzicēt,” saka orķestra diriģente E. Dāve-Balode.

Vērtība Cēsīs un Dziesmu svētku kustībā

15 gados “Cēsīs” spēlējuši vairāk nekā 80 mūziķi. Patlaban orķestra sastāvā ir 26.

“Pūtēju orķestris “Cēsis” ir vie­nīgais spēcīgais orķestris novadā. Orķestris ikvienos svētkos, notikumos dod svinīguma, pacilātības, godbijības sajūtu, rada noskaņu. Nevaram iedomāties Dziesmu svētkus, ja gājienā vai svētku sadzīves norisēs mūs neuzmundrinātu orķestris,” saka novada Kultūras pārvaldes vadītāja Zane Neimane un uzsver, ka orķestris, uzturot Dziesmu svētku kustības tradīciju, nopietni strādā, tiecas uz aizvien augstāku māksliniecisko kvalitāti.   

Ja pirms Dziesmu svētkiem koru un deju kolektīvu sastāvi papildinās, tad pūtēju orķestrī tā nav, uzskata M. Buholcs. Šajos gados bijis tikai viens muzikants, kurš iestājies kolektīvā tieši ar mērķi piedalīties Dzies­mu svētkos.

“Ne vienmēr spējam pārsteigt ar augstāko māksliniecisko līmeni, bet ar attieksmi gan. Darām ar prieku, un klausītājs to novērtē, jo sajūt, ka spēlējam viņam,” saka M. Buholcs un atgādina, ka tā būs arī sestdien jubilejas koncertā Cēsu koncertzālē.