Tanzānija - zeme, kas maina domāšanu

Airai Kārkliņai mūžs ir saistīts ar Cēsīm un bijušo Cēsu rajonu. Kādreiz strādāts mazajā Jāņa skolā, pēc tam 23 gadus Raunas skolā. Aira dzied Cēsu korī “Wenden” un Mārsnēnu sieviešu ansamblī.

2024. gadā skolotāja skatījās tūrisma uzņēmuma “Balt – Go” vadītājas Līgas Pom­meres video par Tanzāniju un tās autonomo apgabalu salu Zanzibāru, klausījās fantastiskos stāstus. Dzima ideja – gribu tur būt un visu redzēt. Gadu krāta nauda, un 2025. gada vēlā rudenī Aira Kārkliņa ielidoja Tanzānijā.

Masajiem sieva jāpērk

Pēc dokumentālo filmu iespaidiem Tanzānija saistās ar lopkopjiem masajiem un safari savannā. Masaju ciemā, kuru apmeklēja Aira, dzīvo mazliet vairāk par 50 cilvēkiem, viens puisis ir ieguvis labu izglītību un strādā par gidu, lai nodrošinātu savai ciltij atpazīstamību un ienākumus. Bērni labprāt fotografējas, rāda atbraucējiem dejas. Tūristi pērk cilšu sieviešu darinātās kaklarotas. Tā kopā veidojas nauda iztikai.

Airu ieinteresēja masaju gida jautājums kādam tūristu grupas dalībniekam, par cik govīm viņš nopircis sievu. “Latvietis atbildēja, ka nebija jāpērk, dabūja tāpat. Gids nespēja to saprast, jo gadu simtos Tanzānijā ir tradīcija par 15 govīm pirkt sievu. Pēc šī stāsta sapratu, kāpēc pat Zanzibaras salā līdzās dārgajiem hoteļiem, kur nopelna kādu algu, vīrietim ir jākrāj, lai varētu nopirkt sievu.”

Masaji piekopj senās tradīcijas. 14 gadu vecumā zēniem notiek apgraizīšana, to veic bez narkozes. Ja puikam nobirst asara, viņš neatbilst vīrieša statusam. Pēc apgraizīšanas zēns trīs mēnešus pieauguša cilts vīrieša pavadībā mācās sadzīvē vajadzīgas lietas, tajā skaitā no koka izgatavot ieročus. Viens no uzdevumiem – jāmāk nomedīt lauvu.

Sadzīve ir vienkārša. Masaji mājas joprojām būvē kā senāk: no kārtīm veido karkasu, kas apvilkts ar ādu, grīda ir smiltis, ieeja namiņā, kurā viena telpa, ved caur mazu priekšnamu.

Izglītība ir valsts pamats

“Bijām skolā, kur pamatā mācījās musulmaņu bērni. Viņi atsakās fotografēties. Šis noteikums ir jāievēro. Es pa gabalu nofotografēju visus skolēnus, kad piegājām tuvāk, kāda meitenīte garāmejot man ieknieba rokā, lai saprotu, ka pārkāpu noteikumus, jo viņa redzēja, ka es fotografēju,” pārdzīvo Aira. Klasē ir apmēram 60 bērni, katrai klasei viens skolotājs, ne vairāk. Mācās lielā telpā, kur izvietoti tikai soli, tāfele ar trīs daļām: vienā cipari, otrā alfabēts, bet trešajā daļā raksta. Bērni mirdz savā apģērbā – sniegbaltas zeķītes, meitenēm balti virsvalki apģērbam, puisīši krekliņos un bikšelēs. Viss ļoti tīrs.

Tanzānijā izglītībai pievērš ļoti lielu uzmanība. Tiem, kas izvēlas mācīties tālāk, valsts apmaksā gan veselības pakalpojumus, gan izglītības iegūšanu, gan mācības ārzemēs, bet ar noteikumu, ka jāatgriežas savā zemē strādāt. Gidi ir izgājuši visas skolas, iemācoties gan perfektu apkalpošanas kultūru, gan angļu, gan krievu valodu.

“Pagaidām izglītība neatrisina atkritumu problēmu. Visur daudz plastmasas atkritumu, ciematos gar ceļa malām mētājas pudeles. Māju ārpuses nekoptas, redzēju tikai vienu sievieti, kas slaucīja savas būdiņas “durvis”,” stāsta Aira.

Zanzibāras salā viss ir cieši līdzās

Brokastīs tūristus “apsargā”! Puiši skaistās formās stāv, rokās turot vecākās paaudzes bērnības ieroci kaķeni, jo viesnīcas teritorijā ir zagles vārnas, kas to vien gaida, lai nočieptu kādu gabaliņu no tūrista šķīvja. Amaan Nungwi Beach viesnīcas vadītājs katru rītu sagaida, sasveicinās, pavaicā, vai nakts labi pavadīta, un novēl labu apetīti. Numuriņā ūdens pudele, tēja, kafija, cukurs, tējkanna.

Aira vērtē: “Eiropā ļaudis pat iedomāties nevar, kā tur cilvēki dzīvo.” Līdzās viesnīcai atrodas pilsētas tirdziņš. Aiz tā tūlīt sākas ciemats ar visām patiesajām Āfrikas izteiksmēm – nekādas ielas, nekādas kārtības, mājiņas, kurās viņi jūtas labi, bet no eiropieša skatupunkta nožēlojamas. Sievietes saimnieko pa māju, vīrieši apgrozās sabiedrībā vai tirgojas zivju tirgū. Viss ir saplūdis kopā, bet cits citu netraucē. Tūriste atceras: “Jā, tirgotāji ir uzbāzīgi, bet tas tikai tādēļ, lai būtu vairāk pārtikas, ar ko vakariņās barot savus bērnus.”

Absolūti drošais safari

Safari braucēji no džipiem neizkāpj. Šoferis, kas vada mašīnu, ir arī gids. Viņš gādā, lai parādītu ceļotājam pēc iespējas vairāk dzīvnieku un pēc iespējas vairāk par tiem pastāstītu. Ir meistarība meistarības galā, šoferi savā starpā sazinās pa rācijām, lai savannā pēc iespējas ātrāk ieraudzītu dzīvniekus.

Kad tūristu muguras bija baudījušas “safari spa”, tas nozīmē izjutušas visas ceļa, upju sausgultņu un neceļa bedres, šoferi sagādāja pārsteigumu – tikšanos ar lauvām. Ceļotāja dalās atmiņās: “Lauvas neņēma mūs vērā – gulēja koka paēnā un smagi elsoja. Citā vietā piebraucām pie koka, kas sen nogāzies un bija ieaudzis garā zālē. Tikai tad, kad šoferis parādīja, kā jā­skatās caur zāļu stiebriem, mēs ieraudzījām dziļi paēnā dusošos lauvas, tās bija gandrīz blakus mums. Vienā brīdī, kad piebraucām līdzās ejošam ziloņu baram ar mazuļiem pa vidu, kļuva mazliet neomulīgi, likās – ziloņi var sabradāt, bet nekas tāds nenotika, gudrie ziloņi gāja pa savu ceļu, nepievēršot tūristu mašīnām uzmanību.”

Aira atceras mazliet dīvainu izklaidi citviet: “Mēs atradāmies ūdenstilpē kopā ar bruņurupučiem. Tūristi varēja barot bruņurupučus ar salātu lapām. Ik pa brīdim atskanēja spiedzieni, kad bruņurupucis kādam tūristam bija pieskāries ar savu vairogu, asti vai kāju. Braucām uz viesnīcu ar tuk-tukiem, kas atkal bija mini piedzīvojums.”

Mangrovju mežu un garšu dārza šarms

“Pa mangrovju audzēm gājām pa tiltiņiem bēguma laikā. Koki un krūmi aug sālsūdenī. Saknes veido ļoti interesantu skatu, ko varētu salīdzināt ar daudzu zirnekļu kājām katram kokam. Bet paisumā audzes applūst divu metru augstumā,” par redzēto teic Aira.

Pasakains piedzīvojums citā vietā tūristei ir no garšu dārza. “Mūsu izpratnē šo dārzu varētu salīdzināt ar milzīgu mežu, kurā aug garšvielu koki. Augi ir sastādīti. Gidi, kas ved tūristus, ļauj katru smaržot un garšot. Tur redzējām visus garšaugus, kurus mēs izmantojam.

Vietējiem nevajag aptiekas. Viņi izstāstīja par katra garšauga izmantošanu. Piemēram, ja ieduras jūras eža adata, ko nevar izvilkt, atliek uzspiest pareizā koka sulu, un cilvēks pēc laika var staigāt. Tirdziņā pie garšu dārza var iegādāties garšvielas. Es nopirku neaprakstāmi smaržojošus piparus, kuru aromāts iesitās ne tikai nāsīs, bet likās pat kaut kur pakausī, ” pastāsta Aira.

Saulrieti iedvesmo visur

Lai brauktu ar kuģi saulrieta ceļojumā okeānā, tūristam ir mazliet sevi jāpārvar. Mazajam kuģītim nav piestātnes, nav laipas, pa kuru iekāpt, ir jāiekāpj ūdenī, jāsaslapinās līdz ceļiem vai pat mazliet augstāk, bet tas netraucē, jo ūdens un gaiss ir silts, drēbes ātri izžūst. Aira atceras: “Uz kuģīša bija orķestris. Instrumenti bija ar pašu rokām gatavoti. Puišiem bija unikāli skaistas balsis. Mūzika, okeāns un saulriets – burvīga dabas un cilvēku simfonija.”

“Es iesaku apmeklēt šo vietu, lai redzētu smaidošos un atsaucīgos cilvēkus, skaisto dabu. Es nenožēloju nevienu centu, nevienu eiro, nevienu minūti, nevienu stundu. Tur dzīvo ļoti cienījami cilvēki. Es pati kļuvu izprotošāka. Man ir ļoti siltas, mīļas atmiņas,” apgalvo ceļotāja.