Radot, uzrunā citus

Cēsu Centrālajā bibliotēkā apskatāma mākslas studentu darbu izstāde “LĪNIJA+KRĀSAS”. Tās veidotājs ir gleznotājs, ilustrators, vizuāli plastiskās mākslas skolotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas docents  Reinis Liepa. Viņš ik vasaru piedalās biedrības “Art Cēsis” plenēros, Cēsīs bijušas vairākas viņa izstādes, darbi bijuši arī kopizstādēs. 

-Man ir studija, kurā pats strādāju. Nāk draugi pagleznot, pazīmēt un arī interesenti, kas vēlas sevi radoši izpaust. Viņi nav mani studenti, bet labprāt palīdzu ar padomu. Izstāde ir iespēja ieraudzīt savu darbu no malas. Ne mazāk svarīga ir izstāžu pieredze, kā to iekārtot. Izstādes nosaukumā  līnija apzīmē virzību – tā ir ikvienas grafikas un gleznas sākums, savukārt krāsa ir turpinājums.

Izstāde ir kā tilts starp mākslinieku un skatītāju. Skatī­tājam, īpaši jau tam, kurš ikdienā nav tieši saistīts ar mākslu, tā sniedz iespēju gūt apstiprinājumu vai radniecīgu sajūtu savam iekšējam stāvoklim – tam, ko ne vienmēr var izteikt vārdos. Savukārt māksliniekam radīšana ir nepieciešamība. Ir jārūpējas, lai šis radošais plūdums neizsīkst, tāpēc jāatrod arvien jaunas iespējas, kā atbalstīt jaunos māksliniekus. Tieši tāpēc radīju šo izstādi. Te redzami pārdesmit autoru darbi.

-Kas ir tie, kuri apmeklē jūsu darbnīcu?

-Lielākā daļa bērnībā apmeklējuši mākslas skolas, daži pabeiguši mākslas vidusskolas. Tagad viņi strādā izvēlēto ikdienas darbu, un atslodzei ir vēlēšanās gleznot. Dažs vispār līdz tam nekādi nav bijis saistīts ar mākslu, bet ir vēlēšanās izpausties radoši. Ir jaunieši, ir vidējā paaudze. Katrs vēlas kaut ko citu, kādam konkrēts mērķis uzgleznot radinieka portretu, cits grib pamēģināt strādāt ar ogli, zīmēt ar zīmuli, gleznot. Arī tehniku izvēle dažāda.

Darbos katram ir sava tēma. Dažs atnāk ar ideju un tad to īsteno – vai tā jūra, vai klusā daba. Reizēm jūtos kā cirka mākslinieks uz virves, jo katram nepieciešams cits padoms. Tas ir interesanti, jo nekas neatkārtojas.    Manā ziņā ir ikviena iedrošināšana, pārējais ir pašu darbs. Dažam šķiet, ka nekas neizdodas, ka no viņa gan mākslinieks neiznāks, bet vajag tikai viņam pastāvēt blakus ar padomu, cilvēks atraisās, rada pārsteidzošus darbus.

-Daudz tiek runāts par laikmetīgo mākslu, tās nenovērtējamo lomu un vietu.

-Tik daudz nemaz neesmu dzirdējis. Uzskatu un arī paužu, ka ir jāskatās dabā, tā ir tā, kas bija pirms mums un būs pēc mums. Vai tas ir galds, cilvēks vai ainava, tās ir nemainīgas vērtības. Savas dzīves laikā, kad esam te, varam censties mēģināt izsekot realitātei, varam kaut ko iemācīties, izzināt, saprast, kur atrodamies, kas ir apkārt, kur esam paši, kur mūsu vieta. Skatīties dabā, izprast perspektīvi, lielumus, krāsas, to nianses no gaišākas līdz vēsākai – tā izzinām sevi, savas radošās spējas un arī saprotam to, kas apkārt. Arī akadēmijā studentiem liek skatīties dabā un pārbaudīt savas spējas radoši izpausties un radīt.

-Arī mācāmies izprast, kas ir skaistums.

-Viss skaistais ir radīts pirms mums un paliks pēc mums. Skaistums ir pastāvoša realitāte.

Pats turos pie klasiskām vērtībām, arī draugi tāpat, jo esam pārliecināti, ka tām ir pamats. Skatītājiem varam dot gandarījumu. Jā, dzīvojam sarežģītā laikā, starp mākslas nozarēm tiek nojauktas robežas. Vai tas labi, to var atbildēt akadēmijas absolventi, jaunie mākslinieki, vai viņi var sevi realizēt vai ne. Šodien māksliniekam ir jācīnās, jāmeklē projekti, lai būtu iespēja strādāt, lai parādītu sevi, lai atrastu pircēju saviem darbiem. Vai nojauktās robežas palīdz atrast ceļu mākslā, nezinu.

-Ir daudz izstāžu zāļu, kur mākslinieki var parādīt savus darbus, ieinteresēt par sevi, atrast pircējus.

-Protams, katram patīk kaut kas cits. Dažādi ir apsvērumi, kāpēc un kā kāds pērk mākslas darbus. Bibliotēkas ir labas izstāžu zāles, jo tajās apgrozās cilvēki, kuri uz izstādi varbūt neaizietu, bet te redz gleznas. Cilvēki ir tik dažādi, un katrs darbs noteikti kādu uzrunās, raisīs emocijas. Tas ir būtiskākais.

-Katra paaudze ienāk ar savu redzējumu, iespējām, lietu kārtības izpratni. Viņu darbi ir arī laikmeta liecības, kultūrvēsturiska vērtība.

-Kolekcionāri, kolekciju veidotāji bijuši vienmēr. Zinu, ka mākslinieki mani vienaudži mainās ar saviem darbiem un veido kolekcijas. Akadēmijas pirmajos kursos gleznotājos, grafiķos un tēlniekos studē ļoti talantīgi jaunie mākslinieki. Viņiem ir dzīves realitātes izpratne, viņi vēlas strādāt, zina, ko grib sasniegt.   

Mākslinieka dzīve nav prognozējama. Jābūt raksturam, lai sevi pierādītu, iznestu cilvēkos. Tas nav vienkārši, un to skolā nemāca. Jābūt ne tikai talantam, arī ambīcijām, stūrgalvībai. Dažiem šīs īpašības un prasmes ir, citiem to pietrūkst.  

-Kāds ir paša mākslinieka ceļš?

-Mamma un tētis labi zīmēja, varbūt no viņiem. Tālos rados esot Ģederts Eliass, bet ne jau tam kāda ietekme. Bērnībā man ļoti patika, ka varu īstas lietas uzzīmēt uz papīra. Tad jau mākslas skolas, akadēmija.

-Kur rodat iedvesmu?

-Vairāk esmu skolotājs, pasniedzējs, ne gleznotājs, jo radošajam darbam laika pietrūcis. Nav jau tā, ka neko nedaru. Idejas galvā maisās. Arī pats vairāk gleznošu. Vasaras plenēri Cēsīs ir iespēja gan iepazīt pilsētu un apkārtni, gan gūt iedvesmu un kaut ko radīt. Šo izstādi arī piedāvāju, lai ne jau tikai citi redzētu manas studijas audzēkņu darbus, bet gribu noslēgt pagājušo gadu un sākt kaut ko jaunu.

-Reiņa Liepas saknes ir Piebalgā.

-Jā, Zosēnu pagasta “Liepu Rudiņi”. Esmu rīdzinieks, bet, kad vien ir laiks, braucam uz lauku māju.

-Piebalgas ainavas nevar atstāt vienaldzīgu?

-Esmu gleznojis. Arī pirms gadiem bija izstāde Cēsīs, kur bija Piebalgā tapušās gleznas.