“rāmi” iziet no mazā rāmja

Raiskumā cep skābmaizi un meklē vēl jaunus produkta veidus

Nu jau pusotru gadu pavāre un uzņēmēja Ketija Grēta Sabule darbojas savā ceptuvē Raiskumā un zem zīmola “rāms” pircējus palēnām pieradina pie skābmaizes un piedāvā aizvien jaunus maizes veidus un produktus.

“Druvai” jaunā maizniece atzīst, ka būtu jau laiks domāt par paplašināšanos un ikdienas pienākumu deleģēšanu, lai pati atbrīvotos jaunu kulināro ideju eksperimentiem, taču atzīst – tam ir jānobriest arī psiholoģiski.

Ketija pēc vidusskolas pabeigusi Restorānu servisa skolu Rīgā, kļūstot par pavāri, tūlīt pēc tam uzsākusi uzņēmējdarbības studijas. Pēc tām devusies smelties iedvesmu viena gada studijās Milānā. Šīs mācības bijušas centrētas uz tobrīd akadēmiski vēl visai jaunu jomu “pārtikas dizains”. “Tur mācījāmies ne tikai to, kā uzlikt ēdienu uz šķīvja, bet arī par dažādām ar pārtiku saistītām globālām problēmām,” skaidro jaunā sieviete, kā piemērus minot pārtikas atkritumu vai ūdens trūkuma tēmas.

Pēc studijām Itālijā atgriezusies mājās un darījusi dažnedažādus darbus no mājaslapu izstrādes līdz projektu vadīšanai. Tomēr pārtika un viss ar to saistītais agrāk vai vēlāk saucis pie sevis, turklāt no viņas stāstītā spriežams – par Ketijas ieradumu kļuvis neatlaidīgi mācīties un apgūt kaut ko no jauna. Tā viņa ar pieciem mēģinājumiem iemācījusies izcept perfektus makarūnus (mandeļu miltu cepumi), bet  maizi cept bijis arī praktisks mudinājums.

Lielveikalos pirkt maizi viņa pārtraukusi sen, neapmierina tās sastāvs un piemaisījumi, un kādu laiku iztikusi, pērkot citu mājražotāju cepienus. Tad apdomājusies, ka var taču cept maizi pati. Sākotnēji gan nebija plāna to izvērst saimnieciskā darbībā. Tā nu sākusi pētīt, kā no trim četrām sastāvdaļām tikt pie veselīgas un garšīgas maizes. “Man tiešām ilgi neizdevās,” atminas Ketija, paskaidrojot – katrs mēģinājums bijis viena līdz divu kukulīšu cepiens un, protams, viss ģimenē apēsts, taču nav bijis tas, ko viņa cerēja sasniegt.

“Nesaskaitīšu, cik stundu esmu pavadījusi, skatoties “You­tube” video un cik grāmatu sapirkusi par maizi,” atceras maizniece. Tad viņa padevusies un kādu pusgadu no maizes cepšanas atteikusies. Taču ar laiku atkal nonākusi pie domas, ka nevar sevi tā pievilt, un nolēmusi, ka pusgadā jāiemācās cept maizi, kas viņu pašu apmierina. Tas beidzot arī izdevies, un sākusi pat piedāvāt garšot draugiem un pazīstamiem. Izdošanās sakritusi ar pašas izvirzītu pārbaudījumu un pārdomu laiku.

Ketija devās beztermiņa ceļojumā pa Āziju jeb klaiņojumā bez biļetes atpakaļ. Piedzī­vo­jums izdevies brīnišķīgs, lai gan jaunā sieviete atzīst, ka vairs nekad sev neuzliks tādu psiholoģisko slogu, kā atrast skaidru atbildi par savu turpmāko darbību un dzīvi. “Beigās es ceļojuma otrajā pusē jau stresoju, ka atbilde tā arī vēl nav atnākusi,” atceras Ketija, gan apzinoties, ka ir spējīga un var daudz pasākt.

Kad atgriezusies Latvijā, strauji nolēmusi ķerties klāt maizes cepšanai. “Ja cilvēki ēda un prasīja vēl, tad varbūt šajā lietā arī kaut kas ir,” tā vērtē Ketija. Ar atvērtu prātu un bez aizķeršanās izdevies atrast piemērotas telpas. “Viss norisinājās tik gludi, ka es pat nevarēju nevienā brīdī sākt šaubīties,” teic viņa. Tā no 2024. gada vasaras vidus viņa darbojas Rais­ku­mā, blakus alus darītavai, un no aizvadītā gada nogales viņas uzņēmums “Rīts Rāms” kļuvis arī par PVN maksātāju.

Salīdzinot ar apstākļiem mājas virtuvē, kur vienā dienā varējusi uzcept kādus četrus kukulīšus, Ketija nu vienā reizē cep jau 15 klaipus. “Kad es iegādājos šo krāsni, man tas likās tāds “wow”, bet nu jau vajadzētu lielāku,” vērtē cepēja.

Ketijas piedāvājumā akcents tiek likts uz vismaz diennakts fermentācijas procesu dabīgajam ieraugam, roku darbu un arī miltiem, kas bioloģiski sertificēti un iegūti no vietējiem graudiem. “Druva” varēja vērot, kā no mīklas veidojas klaipiņi, katram tieši viens grieziens, lai cepšanas laikā izvadītu gaisu. Ne grieziena vairāk, jo zīmējumu vai ornamentu veidošana viņai šķiet pārspīlēts rotājums. Tad izveidotie kukulīši tiek ielikti krāsnī, un pēc neilga laika tie jau izcepušies. Tad klaipiņiem izdara vēl vienu griezumu, bet jau ar žileti, jo nazis šo garozu negriežot. “Sastāvs ir pamatu pamats: tikai ieraugs, milti, ūdens un sāls,” vienkāršo atzīst maizniece, uzsverot, ka tieši procesa īpatnības un darba tehnika ir tas, kā tiek panākts maizes mīkstums, gaisīgi burbuļi, mitruma daudzums jeb pat “gumijīguma sajūta”, bet vienlaikus kraukšķīga garoza.

Palēnām Ketija sākusi piedāvāt arī citus produktus: fokaču, plakanmaizi, grissini, arī ķiploku grauzdiņus. Patlaban pieprasīta esot skābmaize ar drabiņām, kas ir alus darīšanas pārpalikums jeb blakusprodukts. Ketija literatūrā izzinājusi, ka drabiņas ir ļoti vērtīgas. Tās pievienojot, šķiedrvielu daudzums maizei palielinās divas ar pusi reizes. Vienu brīdi sadarbībā ar kalē kāpostu čipsu ražotājiem Ketija cepusi arī maizi ar šo čipsu atlikumiem. “Ļoti brīnišķīga maize, pati biju pārsteigta,” atzīst cepēja. Pircēji joprojām gribētu šo maizi, bet patlaban kalē kāpostu čipsi viņai nav pieejami.

Pārdot maizi Ketija iemēģinājusi Cēsu tirgū un paspējusi pieradināt pircējus pie zināmas regularitātes. Kādu laiku ļoti bieži braukusi uz dažādiem tirdziņiem. Bet pēc laika sapratusi, ka visa ir par daudz. Lai vienlaikus saglabātu savu pircēju loku, bet nedaudz ierobežotu sevis būšanu sabiedrībā, maizniece sākusi piedāvāt produktus “In­sta­gram”, “Facebook” un platformā “vev.co” ar piegādi Cēsīs, Siguldā un pat Valmierā un Rīgā. Pagaidām par maizes atvešanu uz mājām Cēsīs prasot tikai eiro piemaksu. “Pagaidām tas vēl neatmaksājas, bet es gribu tikt pie cilvēkiem,” stāsta maizniece, atsaucoties, ka šīs piegādes izmanto jaunās māmiņas. Taču vienlaikus joprojām ir cilvēki, kuri tomēr grib atnākt uz tirgu.

Patlaban Ketija aptver, ka sasniegusi sava veida maksimumu, darbojoties viena un tik nelielā ceptuvē, taču pārorientēties uz darbu komandā un pienākumu deleģēšanu citiem viņai vajagot zināmu laiku. Jaunā sieviete vēlas izmēģināt jaunas receptes un radīt svaigas idejas, taču atzīst, ka komandas veidošana viņai būs jauns pienākums un tas var prasīt iepriekš sevī neapzinātus spēkus.

Taujāta, vai ar samērā nesen izveidotās ceptuves ieņēmumiem izdodas segt visas izmaksas, Ketija atzīst – nē, vēl ar šo darbu sevi uzturēt nevarot. Taču ģimenes situācija nespiež strauji domāt par finansiālo pusi. Viņa gan cer, ka agrāk vai vēlāk “rāms” kļūs par galveno ieņēmumu avotu. “Es vēl nezinu, tieši kā “rāms” attīstīsies, bet zinu, ka tas noteikti notiks,” ar skaidru pārliecību teic maizniece, pieļaujot, ka bez palīgiem darbos viņai kādā mirklī vajadzēs arī parūpēties par regulāru produkcijas noietu, proti, ierīkot veikaliņu vai rast ilglaicīgus sadarbības partnerus.