Kaut sals un sniegs... Cēsnieki ar interesi iepazīst stāstus par savu pilsētu.
Cēsu Centrālās bibliotēkas ceturtais rīkotais pārgājiens pulcēja teju 30 interesentu. Aukstajā, vējainajā piektdienā viņi devās piecu kilometru ceļā, lai iepazītu Cēsis. Šoreiz bibliotekāres Inta Zaksa un Elīna Riemere to bija nodēvējušas par “Laimes lāča pārgājienu”.
“No “Sūnu ciema zēniem” zinām, kas ir Laimes lācis. Pārgājiena maršruts veda pa vietām pilsētā, kur tas vai nu nesen bijis, jo te atjaunota kāda ēka, iela, vai arī Laimes lāci ļoti gaida, jo neviens negrib, lai pilsētas ainava pazaudē kaut ko tai piederīgu un vērtīgu,” stāsta E. Riemere.
Raiņa kvartāls, “Klēts” apkārtne, Maldoņa māja, pienotava, kas reiz bija Smilgas dziednīca, Dubinskas dīķa apkārtne, ģimnāzija, Ruckas muiža, bijušās autoremonta rūpnīcas teritorija… Katrai vietai sava vēsture, šodiena un arī nākotne. Tā kā bija stiprs vējš, no vienas pieturvietas līdz nākamajai ceļš tika mērots iespējami ātri, tad visi piestāja, kā pingvīni saspiedās bariņā un klausījās Intas un Elīnas stāstus. Tie izzināti Cēsu vēstures lappusēs un dažādu laiku periodikā.
“Gadsimts uz vienu vai otru pusi, vienmēr bijušas sadzīves problēmas, kas sarežģī pilsētnieku ikdienu. Ne viena vien atkārtojas,” bilst E.Riemere. Veļas mazgātavā trūkst ziepju un pulvera, pienotavai trūkst taras, jo ceļi piesniguši un to nevar savākt un atvest, veikalos nav produktu, bedres un peļķes ielās, lampas, kas nedeg…
Pirmā elektrostacija Cēsīs bijusi starp tagadējo K. Valdemāra un Piebalgas ielu. Pilsētā bijuši astoņi apgaismes lukturi. Ir dzejnieka E. Treimaņa-Zvārguļa iesniegums pilsētas valdei, ka viņa mājas izgaismošanai vajadzīgas 14. Tad gan cēsnieki sašutuši, jo, kur tumšs, tur zagļi brīvi uzdarbojas.
“Daudzi nezināja, ka bijušās autoremonta rūpnīcas teritorijā var apskatīt kādreizējo draudzes skolu. Tajā mācījās brāļi Veidenbaumi, E. Treimanis-Zvārgulis, strādāja Auseklis, Voldemārs Bērsons, kurš vēlāk kļuva par Cēsu pilsētas galvu,” pastāsta E. Riemere un uzsver, ka katrs nams, iela glabā savu stāstu un neviens no nav garlaicīgs, neinteresants, tas atklāj iepriekšējo paaudžu vērtības un ikdienu.
Pēc pārgājiena pie karstas tējas un pīrādziņiem dalībnieki dalījās savās atmiņās par vietām, kurās nupat bija būts – bijušo bērnu silīti, tas ir, mazbērnu novietni, kur tagad privātmāja, Ruckas muižas teritoriju, alus zāli “Gauja”, kur bija garšīgi pelēkie zirņi ar speķi, tagad ir autoserviss. I. Zaksa dāvāja humora dzirksti, lasot kādreiz presē publicēto.
1896.gads. “Kādā vasaras rītā daļa pilsētas iedzīvotāju varēja vērot neparastu skatu - pa Rīgas ielu pārvietojās liela cūka, kura bija pametusi savu pagalmu, lai apskatītu pilsētu. Zirga pajūgi apstājās, jo zirgi no tās baidījās, bet pati cūka nesteidzās atkāpties. Dzīvnieks, šķiet, sevi uzskatīja par pilntiesīgu pilsētnieku un uz pārējo pamudinājumiem reaģēja ar cienīgu klusēšanu. Policistam nācās dzīvnieku pavadīt līdz saimnieces mājām, apkārt pulcējās smīnoši skatītāji,” rakstīts avīzē un arī piebilsts, ka Cēsīs satiksmi var traucēt ne tikai bedres, bet arī cūkas. “Katrs notikums, jaunievedums atstāj ietekmi uz cēsniekiem. Visos laikos kāds pieņēmis, kāds bijis pret, un vecās avīzēs var atrast ziņas par sava laika sabiedrību, tās uzskatiem, attieksmi,” uzsver I. Zaksa.
Pārgājiena dalībnieki dalījās šodienas vērojumos, un, ja šodien cūkas pa ielām nestaigā, tad ieraudzīt dārzā stirnu vai lapsu nav nekāds pārsteigums.
Pārgājiena dalībniece Māra Gredzena “Druvai” uzsvēra, ka Laimes lācis un literatūra ir jāmeklē arī ekstremālos laikapstākļos un ne vējš, ne aukstums netraucē doties iepazīt pilsētu. “Trīs gadus dzīvoju Cēsīs. Ekskursijās parasti ved pa visiem zināmām vietām, bet šāds pārgājiens atklāj citu pilsētu un cēsnieku dzīvi,” saka Māra un piebilst: “Man vēl daudz jāuzzina un jāiepazīst. Kad sāc dzīvot kādā pilsētā, viss ir jauns, nezināms.”
Zanda Melne ir aktīva lasītāja un ar interesi apmeklē bibliotēkas rīkotos pasākumus. “Desmit gadus dzīvoju Cēsīs, esmu gājusi garām bijušās draudzes skolas ēkai, bet nezināju tās vēsturi,” atklāja Zanda un uzsvēra, ka Cēsīs vieta, kur vienmēr gribas iegriezties, ir bibliotēka.
Ingrīda Rence atzīst, ka, visticamāk, tādā laikā pārgājienā nebūtu piedalījusies, bet mašīna nodota remontā, kamēr to labo, laiku var izmantot lietderīgi. “Putenis izpurināja pamatīgi, bet ir gandarījums par redzēto un dzirdēto,” teic Ingrīda.
Tā kā “Laimes lāča pārgājiens” bija ceturtais un gadalaiku cikla noslēgums, tikai daži bibliotēkas rīkotajā pasākumā piedalījās pirmoreiz. Katram savi iespaidi par kopā būšanu. Atzinīgi vārdi tika teikti par tēlnieka Matiasa Jansona iesaistīšanu, viņa plašās zināšanas atklājušas citas Cēsis gan pārgājienā pa vecpilsētu, gan Bērzaines un Meža kapiem.
I. Zaksa atzīst, ka pirmais pārgājiens bijis lielāks pārbaudījums. “Tas bija “Ziedošais pavasaris”- aprīlis, auksta, vējaina diena, un vēl nekas neziedēja. Trīs stundas staigājām pa vecpilsētu, runājām par rakstniekiem, dzejniekiem, kuru darbība saistīta ar Cēsīm. Ar vēju gan sākām pārgājienus, gan beidzam,” pastāsta Inta un piebilst, ka pašai atmiņā paliks, kā pie bibliotēkas visiem stāsta par Imantu Ziedoni, kura dižkoku atbrīvošanas kustība sākās Ungurmuižā, un cik svarīgi bija glābt vecos kokus. “Sāku savu stāstu, un tieši tad Stacijas laukumā vīri zāģēja lielo liepu. Vienīgo, kas tika nozāģēta,” atceras Inta.
Cēsu Centrālās bibliotēkas direktore Lāsma Vasmane-Mašina atklāj, ka šovasar noteikti atkal tiks rīkots kāds pārgājiens. Dalībniekus ziņa iepriecināja. Ikviens arī novērtēja, cik laikietilpīgs darbs ieguldīts, sagatavojot katru ekskursiju.
Komentāri