Ne tikai tetovēšanas salons, arī kultūrvieta

Daira un Aivars Liepas pašā Cēsu sirdī – Rīgas ielā – atvēruši pīrsinga un tetovēšanas salonu, kas pamazām ieguvusi arī kultūrvietas statusu. Brīvdienās te darbojas bārs, notiek mākslas izstādes, koncerti un citi pasākumi.

No abiem staro prieks par iespēju dzīvot un strādāt Latvijā un Cēsīs. Pārpārēm viņi izbaudījuši dzīvi Skandināvijā, precīzāk, Norvēģijā.

“Pirms gadiem deviņiem desmit izdomājām, ka aizbrauksim uz Norvēģiju, sapelnīsim naudu, kad atgriezīsimies, atvērsim Rīgā tetovēšanas salonu. Bijām domājuši aizbraukt uz kādu gadiņu, taču apmēram pēc gada Norvēģijā mums parādījās iespēja atvērt tetovēšanas studiju. Tā mēs tur aizķērāmies uz gadiem astoņiem,” stāsta Aivars, piebilstot, ka vienmēr zinājuši – gribēs dzīvot Latvijā. Pirmais mēģinājums atgriezties, kas īsti nav materializējies, bijis īsi pirms kovida pandēmijas, bet pasaules mēroga epidēmija to izjaukusi. Tagad abi spriež – labi vien, ka tā, jo varējuši uzkrāt spēkus un pieredzi. “Kad Cēsīs atvērām šo vietu, noteikti bijām tam jau gatavāki, tāpēc jāsaka, ka labi vien viss ir noticis,” rezumē Daira.

Atvēruši tetovēšanas un pīrsinga studiju apvienojumā ar mākslas darbu galeriju, bet pamazām viss “apaudzis” ar citām lietām – piedāvājumu klāstam pievienojās bārs un dažādi pasākumi. Tomēr, jautāti, vai pamazām attālinās no tetovēšanas, abi iebilst, ka tā tomēr ir un paliek viņu pamatnodarbošanās. No pirmdienas līdz piektdienai katru nedēļu viņi nodrošina klientiem šo pakalpojumu. Mūsdie­nās starp tetovēšanas meistariem ir gana augsta konkurence, abi atzīst. “Būs grūti uzsākt tetovēšanas karjeru, ja pamatā nav kārtīgas vizuālās mākslas zināšanas un prasmes. Šajā jomā nereti ienāk un darbojas arī lieli mākslinieki, kas nozarē ieguvuši augstāko izglītību,” vairāk par aroda specifiku pastāsta Aivars.

Daira min piemēru, ka Vācija tiek uzskatīta teju par Eiropas tetovēšanas Meku. Tur šī joma kļuvusi par milzīgu industriju ar augstu pakalpojumu cenu. Daira un Aivars Liepas atzīst – nav tā, ka tetovētājs bezdarbībā sēž savā studijā un gaida, kad ienāks kāds klients. Pie viņiem braucot cilvēki no visas Latvijas un ne tikai, piemēram, esot arī klienti no tās pašas Norvēģijas, pieraksts nemitīgi noslogots. Turklāt pāris uztur arī studiju Oslo, kur bez viņiem darbojas vēl seši meistari. “Ko darīt, mums pietiek,” ar smaidu atzīst Aivars. Viņi nav eiforiskā sajūsmā par Norvēģiju, vērtējot, ka tur tiešām daudzās lietās dzīves līmenis ir augstāks, bet, gluži tāpat kā šeit, ir jāstrādā un jāmaksā nodokļi, kuri nebūt nav mazi. Arī tur ik dienas nākas saskarties ar dažādām problēmām. “Tas nav tā, ka Skan­dināvija būtu kaut kāda laimes zeme,” secina Daira.

Liepas ir gandarīti, ka var dzīvot un strādāt Latvijā, lai gan esot jāsaskaras ar gana daudziem izaicinājumiem. Viņi teic, ka nevēlētos dzīvot Rīgā, bet, šeit, Cēsīs, esot labi. Abi ir dzimuši un auguši šajā pusē, tāpēc daudzējādā ziņā te var justies kā mājās. Latvijā kopumā esot vieglāk strādāt jau tādēļ vien, ka atkrīt valodas barjera un vairāk tiek uztverti kā savējie. “Nor­vēģijā, strādājot ar klientu, vienmēr mazliet jūtama tāda kā neuzticēšanās, jo neesi norvēģis, bet gan ārvalstnieks,” teic Daira. “Norvēģija ir attīstīta un liela valsts, tur viss ir ļoti sistematizēts, Latvijā tomēr, kārtojot kaut kādus jautājumus, attieksme ir daudz cilvēcīgāka.” Tiesa, viņi piebilst, ka tetovēšanas ziņā Oslo klienti ir brīvāki savos uzskatos un sabiedrība atvērtāka, ar mazāk aizspriedumiem par tetovējumiem. Īpaši daudz dažādu komentāru esot sanācis saņemt interneta vietnē “Tiktok”. Par to viņi daudz nebēdā, atzīstot, ka ir citi veidi un platformas, kur sevi reklamēt. Galīgi atslābt un neko nedarīt šajā ziņā gan arī nevarot. “Ja vienkārši sēdēsi un gaidīsi, kad nāks cilvēki, nekas arī nenotiks,” spriež Daira. Tiesa gan, tagad esot klusāks periods. “Kad spīd saulīte un ir silts laiks, tad arī cēsnieki daudz vairāk iznāk ielās, apmeklē kafejnīcas un pasākumu,” piebilst Aivars.

Abi atzīst, ka viņu attieksmi par iešanu laukā nejaukos laik­apstākļos būtiski izmainījusi dzīve Norvēģijā, jo tur jau no bērnības cilvēkiem tiek ieaudzināts, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. “Jau no bērnudārza vecuma tur tiek mācīts, lai arī kādi ir laikapstākļi, pat ja līst vai ir liels sals, bērni iet ārā,” skaidro Aivars.

“Nevar sēdēt mājās, jo ir lietains laiks, jo nevar jau zināt – varbūt tāds būs nedēļu un ilgāk. Ko tad? Vispār neiet laukā? Vai tad varētu visu gadu neiet ārā, ja būtu auksts,” retoriski vaicā Daira. Abi gan secina, ka liekas – šajā ziemā cilvēku kustība Cēsīs tomēr šķiet mazliet aktīvāka, nekā tas bijis citus gadus. “Ļoti patīk, ka pilsēta ir skaisti izdekorēta. Arī tas ļoti palīdz, jo padara tumšo gada periodu gaišāku un patīkamāku,” saka Daira, optimistiski piebilstot, ka vēl jau tikai daži mēneši un atkal būs gaišāks un siltāks.