Vēstures stāstiem jādzīvo nākamajās paaudzēs

Vidzemes šosejas malā netālu no Vāverkroga ir piemiņas akmens, kura uzraksts vēsta, ka te pirms 107 gadiem 24. decembrī notika Cēsu rotas pirmā kauja ar Sarkano armiju.

Bijušais NBS komandieris Raimonds Graube šo vietu nosaucis par “pirmā šāviena” vietu. To viņš teica pirms septiņiem gadiem, piemiņas akmens pamatnē liekot laika kapsulu. Te brīvības cīnītāji pirmo reizi izrādīja pretestību lieliniekiem, uz divām dienām apturot viņu skrējienu uz Rīgu.

Ik gadu Ziemassvētku laikā te pulcējas vēstures izzinātāji, amatpersonas un interesenti, lai kopā atgādinātu par laiku, kad tapa un tika nosargāta Latvijas valsts.

Cēsu domes priekšsēdētāja vietniece Inese Suija-Markova un atceres pasākuma rīkotājs, Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļas vadītājs Māris Niklass atgādināja vēstures notikumus Eiropā, Krievijā, Latvijā, Cēsīs. Par notikumiem pie Vāverkroga “Druva” jau agrāk rakstīja.

“Mazu valstu un nāciju pastāvēšanu nosaka lielvaras, pie tam sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos. Dziļāk nepētot, bieži vien daudz ko neizprotam,” uzsvēra I. Suija-Markova, bet M. Nik­lass atgādināja tik bieži sabiedrībā atkārtoto, bet aizvien nesadzirdēto, ka tauta, kas nezina savu vēsturi un nekopj savu kultūru, ir lemta izmiršanai.

Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris, pulkvežleitnants Raivo Zemītis uzsvēra, ka šī piemiņas vieta kārtējo reizi pierāda, ka latvieši bijuši diženi karotāji. “Tas bija traģisks juku laiks, kad Latvijā bija trīs valdības, kad latvieši karoja pret latviešiem. Svarīgi ir turpināt pētīt un izzināt vēsturi, kara vēsturi, jo apvidus jau nav mainījies,” teica R. Zemītis.

M. Niklass atklāja, ka, rakstot grāmatu par Uzvaras pieminekli Cēsīs, atklājis maz zināmu faktu. Kādreizējais Cēsu pulka komandieris Puriņš Cēsu Uz­varas pieminekļa Rīcības komitejai rakstījis, ka 1919. gada skaitļa vietā jāliek 1918. “Iz­rādās, no trim brīvības aizstāvju, izlūku, grupām    divas nonākušas sarkano ķetnās un to sastāvā esošie uz vietas nošauti. Ja es to būtu zinājis, tad, atjaunojot Cēsu Uzvaras pieminekli, šī netaisnība būtu labota. Pat­laban Brīvības cīņu vēstures grāmatas vēsta, ka pirmie kritušie par brīvu Latviju bija 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces muižas, kaut gan pirmie Lat­vijas zemessargi krita sadursmēs pie Ieriķu un Līgatnes stacijām jau 1918. gada 26. decembrī,” pastāstīja M. Niklass un uzsvēra, ka ir svarīgi vēsturi stāstīt jaunajai paaudzei. In­teresi par Brīvības cīņām, Cēsu kaujām rosina arī skolu konkurss par godu gadu glabāt 2. Cēsu pulka Brīv­prātīgās skolnieku rotas piemiņas karogu.

Linards Matejs Dauga tagad mācās Valsts Policijas koledžā, bet pirms tam Valkas ģimnāzijā kopā ar domubiedriem, pedagogu mudināts, ieinteresējās par Cēsu kaujām, brīvības cīņām. “Latvijas vēsture ir jāzina, un mani tā interesē. Ja bērnībā iedod patriotisma esences pilienu, izaug kārtīgi cilvēki,” saka Linards. Viņa domubiedres, arī koledžas kadetes Diāna Parafiņuka no Cēsīm un valmieriete Nikola Kuzņecova šajā piemiņas vietā ir pirmoreiz, jaunietes atzīst, stāstītais par notikumiem pirms 107 gadiem nav atstājis vienaldzīgas. M. Niklass skumji piebilst, ka pasākumā diemžēl nav Draudzīgā Ai­cinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas, izglītības iestādes, kura ir viena no ceļojošā Cēsu Skol­nieku rotas karoga tradīcijas uzturētājām, pārstāvju.

Pie akmens gulst ziedi, sanākušie sarunās vēl pārspriež, ka vēsture parāda, cik pasaule ir sarežģīta. Patiesība ir komplicēta, to ir svarīgi saprast gan pagātnē, gan tagadnē. Mazai un nacionālai valstij vēstures zināšanas ir ne tikai pašcieņas, bet arī drošības jautājums.