Kristīne Garklāva. FOTO: no albuma
Bijusī ieriķiete Kristīne Garklāva ir aizrautīga it visā, ko dara, pati atzīst, ka viņai ir svarīgi darīt visu klātesoši un ar sirdi, vienalga, vai tie būtu pārgājieni pie dabas “nekurienē”, pašlaik aktuālās labdarības akcijas vai rūpes par dabu. Nav vienkārši atrast brīvu brīdi sarunai ar “Druvu”, tomēr Kristīne neatsaka, un tas izdodas. Ieriķi un Cēsu novads viņai vēl joprojām ir svarīgi – te aizvadīta bērnība un skolas gadi, te dzīvo viņai tuvi cilvēki.
-Kad mēģinājām sarunāt laiku intervijai, teicāt, ka pašlaik daudz notikumu, visu laiku kaut kas notiek. Papildu tam vēl apslima bērni, bet kas pašlaik galvenokārt veido to notikumu virpuli?
-Tieši nesen domāju, kas mums, cilvēkiem, padara decembri par tik sarežģītu mēnesi. Šķiet, ir tā, ka līdztekus visiem darbiem mums gribas noķert arī Ziemassvētku gaidīšanas sajūtu, gribas sagatavoties svētkiem, lai tie būtu skaisti. Gribas visu paspēt. Bet, jā, notikumu ir daudz, piemēram, beidzām montēt televīzijas cikla “Ārpus zonas. Arktikas klusumā” ekspedīcijas epizodes. Vakar biju koncerta Ukrainas atbalstam vadītāja Rīgas Doma baznīcā. Labdarības koncertā savāktie līdzekļi un dāvanas tiks nogādātas bērniem reģionā, kas atrodas tuvu frontes līnijai. Tādas ļoti īpašas sajūtas vadīt šādu koncertu, turklāt Doma baznīcā. Ar cerību un reizē ar sāpēm. Vakar, atnākot mājās, no saviļņojuma ilgi nevarēju aizmigt.
-Pati personīgi arī atbalstāt Ukrainu?
-Cik varu, atbalstu caur sociālo tīklu platformām, caur TV, protams, tur regulāri domājam, kā aktualizēt, ko varētu akcentēt. Vēl es “stopify” esmu abonējusi, tur automātiski katru mēnesi tiek ziedoti līdzekļi Ukrainas atbalstam.
Vēl pie decembra aktivitātes ir labdarības akcija “Eņģeļi pār Latviju”. Parasti pēc tam, kad tā noslēdzas, es tā kā nomierinos, izpūšu gaisu, jo līdz tam ir milzīga spriedze – vai līdzekļi tiks savākti, vai varēs palīdzēt visiem, kam tas nepieciešams.
-Saka, ka mēs esot ziedotāju tauta un pie vajadzības spējam mobilizēties un palīdzēt cits citam!
-Tas ir ārkārtīgi aizkustinoši. Ir cilvēki, kas visu gadu krāj naudiņu, lai palīdzētu citiem. Zvanu uzklausīšana ir ļoti spēcīgi emocionāla. Bieži zvana cilvēki, ar kuriem sarunā jūtu, ka tas cilvēks ir izvēlējies palīdzēt citiem, nevis pats sevi uz svētkiem palutināt. Parasti mēs saziedoto summu līdz pēdējam nezinām, un stresa moments uz beigām ir neaprakstāms. Pēc tam laimes sajūta ir tik liela, ka vakarā nevaru aizmigt.
Ieraudzīt un pamanīt ir svarīgi, jo savā ikdienas skrējienā mēs nepamanām, kur varam būt noderīgi un palīdzēt citiem. Esam pārņemti ar ikdienu, kas ir šī laikmeta stāsts, ka viss ir milzu steigā.
-Ja cilvēks pameklē internetā informāciju par Kristīni Garklāvu, tur parādās raksti ar dažādiem projektiem un aktivitātēm. Esat bijusi iesaistīta, piemēram, dokumentālās filmas “Melnā stārķa kungs” veidošanā, labdarības akcijas “Eņģeļi pār Latviju” organizēšanā, vadījāt ekspedīciju Arktikā, Svalbārā, un noteikti ir vēl citas lietas! Ar ko cilvēki jūs visvairāk no tā visa asociē, un kas no tā ir pašai vistuvākais?
-Es arī par to esmu iedomājusies, ka ir tik daudz visa kā. Laikam pārsvarā ir tā, ka lietās, kam pieķeros, es investēju sevi visu un cenšos darīt tās maksimāli labi. Tieši tāpēc katra šī lieta man ir īpaša. Grūti ir pateikt, kas man ir svarīgāks, bet laikam tomēr viss, ja es visu varu darīt ar sirdi klātesoši.
-Arī Svalbāra? Vai arī agrāk gājāt tik ekstrēmos, garos pārgājienos, piedalījusies savu spēju robežu pārbaudošos sporta veidos?
-Es vienmēr esmu meklējusi adrenalīnu dažādos sporta veidos. Snovbords, slēpošana, kajaki, grūti pārgājieni – tie man ir kļuvuši teju vai par atkarību. Pēc Karaļa takas noiešanas arī radās ideja par ekspedīciju “Ārpus zonas” – aizvest tādā pārbaudījumā arī citus. Tas ir īpaši, kad satieku cilvēkus, kas stāsta, ka tas mainījis viņus un viņu dzīvi. Esot mājās, ir grūtāk izslēgt telefonu uz sešām dienām nekā savvaļā, kur nav zonas, kur tas ir pašsaprotami. Tagad es zinu, cik laba ir tā sajūta. Vienīgais, par ko es domāju, kad nav pieejama saziņa, ir tas, vai ģimenei viss kārtībā, bet pārējais nešķiet tik būtiski. Esot ārpus zonas, sāc citādi skatīties uz daudzām lietām. Un dabas klātbūtne ir īpaša. Dabu iemīlot, jau ļoti piedomā, lai tai nedarītu pāri.
-Daba jums ir īpaši svarīga. Kādam tuvāka jūra, citam kalni, kas jums?
-Man ļoti patīk gan jūra, gan kalni, bet laikam manējais ir mežs. Patīk ieelpot mežu. Mežā aizej viens, bet patiesībā neesi viens. Tur ir tik daudz dzīvības! Mežā var vislabāk sasmelties enerģiju. Es ļoti pārdzīvoju lielas izcirstas mežu teritorijas. Ne vienmēr to spēju saprast. Man liekas, ka tiešā ciemu un apdzīvotu vietu tuvumā patiešām nevajadzētu izcirst mežus, jo cilvēkiem tie ir svarīgi.
Vēl neesmu noskatījusies Kristas Burānes filmu “Visi putni skaisti dzied”, bet zinu, ka man būs grūti to skatīties, jo pati esmu biju saistīta projektos par dabu, tostarp veidojot dokumentālo kino par melno stārķi. Jāsaprot, ka dabas draugi nav pret mežizstrādi, bet ir par līdzsvaru.
-Tagad vairāk esat rīdziniece, bet bērnība pagājusi Cēsu pusē. Vai uzskatāt sevi par ieriķieti?
-Laikam varu sevi tā dēvēt, jā, jo pārcēlāmies turp, kad man bija kādi trīs četri gadiņi. Ieriķos ir manas bērnības takas.
-Un pēc tam?
-No sākuma Ieriķos, pēc tam Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Mācījos tur, kad direktors bija Jānis Endele, ļoti brīvdomīgs tiem laikiem un iedvesmojošs pedagogs. Mācījos humanitārajā virzienā. Pēc tam studijas Rīgā.
-Kā nonācāt televīzijā?
-No sākuma bija radio, pastrādāju “Radio Trīs”. Kad studēju Rīgā, Jānis Romanovskis mani bija ieteicis radio “KNZ”, kas vēlāk pārtapa par radio “Naba”. Tur iepazinos ar Guntu Līdaku, kas veidoja “TV5”. Kādu laiku kopā ar Olafu Pulku vadīju “TV5” raidījumu “Rīga Online”. Tolaik strādāju vakaros, kas tagad liekas neticami. Kad Andrejs Ēķis veidoja “900 sekundes” LNT, viņš mani pieņēma darbā tur. Un tā joprojām esmu televīzijā.
Komentāri