Raksti

Viedokļi

Vēlēšanu gads

Sallija Benfelde

Līdz 14. Saeimas vēlēšanām atlikuši vien desmit mēneši, un partiju centieni slavēt un izcelt sevi vēl augs.

Protams, var tikai pasmieties, redzot, kā TV raidījumā, jautāts par maskām un valdības lēmumu vairs neizmantot no auduma gatavotās maskas, politiķis izvelk no kabatas FFP2 masku, stāstot, ka tā ir viņa partijas logo krāsā un tad, pirms atbild uz jautājumu, aši vēl paspēj dažos teikumos pareklamēt savu partiju. Tagad gandrīz visiem politiķiem tas ir kļuvis par rituālu – vispirms dažos īsākos vai garākos teikumos pareklamēt savu partiju un tikai tad atbildēt uz jautājumiem. Protams, tuvojoties vēlēšanu dienai, nāksies dzirdēt visdažādākos solījumus un, iespējams, arī apmelojumus un apvainojumus.

Vēlēšanu gads sakrīt gan ar pandēmijas laiku, gan ar gāzes un elektrības cenu pieaugumu. Tas, ka ne pandēmijas rašanās, ne energoresursu cenu kāpums nebija un nav atkarīgs no Latvijas valdības vai partijām, droši vien netiks pieminēts, toties dāsni birs apgalvojumi, ka valdība visu visiem var kompensēt. Par to, ka nauda kokos neaug, budžeta deficīts nevar būt bezgalīgs un arī aizņemties valsts nevar nepārtraukti, labas dzīves solītāji parasti nerunā. Tiek solīts, ka nauda būs, bet valdībai tiek pārmests, ka tā aizņēmusies. Par to, ka naudas budžetā būtu vairāk, ja nodokļu maksāšana tiktu uzskatīta par normu, solītāji parasti klusē. To visu pat varētu nepieminēt, jo tas nav nekas jauns, ja vien šis nebūtu arī otrais pandēmijas gads un Krievijas, arī Baltkrievijas draudu gads.

Vēlētājus kaitina gan inflācijas, gan energoresursu cenu kāpums, gan pandēmijas ierobežojumi, un nevienu līdzsvarotāku nepadara arī spriedze pie mūsu robežām un iespējamais Krievijas iebrukums Ukrainā. Varbūtējais karš gan ir tālu no mūsu robežām, tomēr ir naivi cerēt, ka mūs neskars kara atbalsis. Un, manuprāt, var droši apgalvot, ka ne viens vien politiķis apgalvos, ka vajag draudzēties ar Krieviju, jo tad gan energoresursi būs lētāki, gan neviens Krievijas uzsāktais karš mūs neskars. Kā zināms, Krievijai bizness ir daļa no politikas un tiek izmantots, ja kaut kas vajadzīgs. Sākumā piekāpšanos prasa sīkumos, atgādinot, ka biznesa noteikumi un cenas ir īpaši izdevīgas, līdz beidzot prasības jau apdraud neatkarīgas valsts pastāvēšanu.

Cerības uz to, ka neapmierinātība ar augošajām cenām un krītošo labklājības līmeni pašā Krievijā var izraisīt nopietnus iedzīvotāju protestus, liekot tās prezidentam vairāk rūpēties par savu valsti un tās iedzīvotājiem, netērējot laiku un spēkus ienaidnieku meklēšanai ārvalstīs, manuprāt, ir naivas kaut vai tādēļ vien, ka Krievijas sabiedrība savos uzskatos un izpratnē ir ļoti pretrunīga un nesaskata saikni starp savu dzīves līmeni, pieaugošajām represijām un autoritārismu. Aptaujas liecina, ka 63 procenti Krievijas iedzīvotāju nožēlo, ka vairs nav PSRS, un savu nostalģiju skaidro ar piederības sajūtu “dižai lielvalstij”.

Situācija rudenī var izveidoties ļoti nepatīkama – daļa vēlētāju neies balsot. Ieguvējas būs partijas, kurām ir lielāks pastāvīgais elektorāts. Tāda gan nav bijušajai KPV LV un pārītim jauno partiju, bet ir būtiski, kuras tagadējās koalīcijas un opozīcijas partijas būs ar mieru strādāt kopā. Rezultāts var būt pārsteidzošs un bīstams Latvijas valstij.

Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai priekšvēlēšanu laikā Latvijas sabiedriskie mediji varētu strādāt bez kādas vai kādu partiju diktāta. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) ir apstiprinājusi konkursos uz galvenā redaktora amatu uzvarējušas žurnālistes Anitu Braunu (Latvijas Radio) un Sigitu Roķi (Latvijas Televīzija). Tas ir jauns amats, un redaktores būs atbildīgas par saturu un tā kvalitāti. Nav grūti prognozēt, ka redaktores tiks “sistas” no visām pusēm. Protams, būs skatītāji un klausītāji, kuri jau pēc laiciņa sāks skaļi iebilst, ka radio un TV nerunā tieši to, kas viņiem patīk, bet nopietns uzbrukums gaidāms no politiķu puses.

Bēdīgi slavenā Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) gan vairs sabiedriskajiem medijiem klāt netiek, bet Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija varēs turpināt raustīt sabiedriskos medijus pēc sirds patikas un saukt uz Saeimu atskaitīties katru nedēļu. Par to, ka komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš acīmredzot grib palikt komisijā un ir atradis partiju, kas varētu viņu ielikt savā sarakstā, manuprāt, liecina tas, ka deputāts Kaimiņš jau centās apstrīdēt konkursa rezultātus. Jājautā – vai Kaimiņam ir apsolīta vieta Nacionālās apvienības (NA) sarakstā?

Līdz šim, pirms SEPLP izveidošanas, sabiedriskos medijus, cik vien varēja, “sita” NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, kurš, pēc manām domām, acīmredzami pildīja NA vēlmes. Un NA ir gandrīz vai vienīgā partija, kura varētu Kaimiņu pieņemt. Precedents ir Jānis Vitenbergs, ko NA pieņēma no KPV LV un kurš kļuva par ekonomikas ministru, pateicoties NA atbalstam.

Tādēļ šis gads nebūs viegls un vienkāršs. Ikdienas gaitās, maksājot rēķinus un pērkot dienišķo pārtiku, mums bieži piemirstas domāt par “lielajām lietām”, un tas ir saprotami. Tomēr šogad ļoti vajadzētu neļauties emocijām, izvēloties, vai iet uz vēlēšanām un par kuru partiju balsot.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *