Raksti

Viedokļi

Lasītprasme un preses brīvība

Sallija Benfelde

Izrādās, jau 1822. gada 5. janvārī tika izdots pirmais “Latviešu Avīzes” numurs, un varam droši teikt, ka mums jau 200 gadu ir sava prese. Uzziņa par lasītprasmi tolaik un par to, kā bija vairāk – skolu vai krogu -, jau būtu atsevišķs stāsts, ne vienmēr tik gaišs un priecīgs.

Starptautiskā organizācija “Reportieri bez robežām” katru gadu veido preses brīvības indeksu, un šīs organizācijas atziņas attiecas uz jebkuru valsti. Piemē­ram: “Informācijas brīvība ir brīvība, kas ļauj pārbaudīt visu pārējo brīvību esamību” vai “Nav domas brīvības bez zināšanām par realitāti.” 2021. gada preses brīvības indeksā Latvija ir 22. vietā no 180 pasaules valstīm, Igaunija – 15. vietā, Lietuva – 28. vietā, bet Krievija ir 150. Savukārt Baltkrie­vija sarakstā ir 158. vietā.

Protams, Latvijā mediji pieder privātpersonām, kurām ir savi uzskati, intereses un draugi. Tikai Latvijas Radio un Latvijas Tele­vīzija (LTV) ir sabiedriskie mediji, kas bieži tiek uztverti kā valstij piederoši, un no tiem tika prasīts, lai Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) partijas pārstāvošie ievērotu to intereses. Rezultāts, manuprāt, patiesībā bijis bēdīgs, jo pēdējos gados ar dažādiem, jāteic, stipri “aiz matiem pievilktiem”, pamatojumiem tika atlaisti gan Radio, gan Televīzijas vadītāji, un LTV līdz šim strādājusi bez vadītāja. Tiesa gan, ir notikuši grozījumi likumos, izveidota atsevišķa Sabied­risko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP), kurā nav politisko ielikteņu, ir arī apstiprināts ombuds – Rīgas Stra­diņa universitātes profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne, kura ir arī mediju pētniece un analītiķe. NEPLP pārziņā paliek tikai komercmediji, turklāt pēdējo gadu laikā no NEPLP ir aizgājuši vairāki tās locekļi, bet pašreizējam padomes vadītājam beidzas pilnvaru termiņš. Cerību, ka NEPLP izdosies izveidot mazāk politisku, īsti nav, bet padomes darbība tomēr vairs nebūs tik graujoša un mediju brīvību iznīcinoša. Galu galā sabiedriskos medijus vairs nebūs iespējams terorizēt. Turklāt abiem sabiedriskajiem medijiem konkursā vairākās kārtās ir izraudzīti vadītāji, kurus acīmredzot SEPLP janvārī apstiprinās. LTV vadītājam dzīve nebūs salda, jo skatītāji bieži vien uzskata, ka TV ekrānā jāredz un jādzird tas un tikai tas, ko viņi grib zināt, bet partijas, it sevišķi dažas, vēlēšanu gadā centīsies, cik spēj, LTV nomelnot un mazināt tai uzticību. Turklāt jāatzīst, ka ar laiku, strādājot bez vai tikai ar daļēju vadību, LTV ir sakrājušās problēmas, tai skaitā gan atalgojuma sistēmā, gan kvalitātē.

Tomēr jautājumam par preses brīvību ir arī otra puse – proti, mūsu, lasītāju, skatītāju un klausītāju, prasme lasīt, dzirdēt un redzēt. Bieži vien ikdienas dzīvē mediji un to lietotāji ir kā stāstā par ziloni un aklajiem, kuri katrs turējās pie kādas ziloņa ķermeņa daļas. Katrs no viņiem bija pārliecināts, ka zilonis ir un izskatās kā snuķis, aste, auss u.t.t., bet nespēja pateikt, kāds tad zilonis izskatās patiesībā. Mūsdienās ziloni ieraudzīt nav viegli, jo ir arī komerc­mediji, ir sociālie tīkli, kuros var izlasīt visu, sākot no ziliem brīnumiem un beidzot ar klajiem meliem. Tādēļ nākas domāt un analizēt visu saņemto informāciju, un tas nav vienkārši. Tādēļ šogad novēlu visiem mums vairāk prasmes domāt, redzēt un analizēt, jo “aklums” apdraud gan mūs pašus, gan Latviju.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *