Raksti

Domas

Pamanīt zvaigznes

Jānis Gabrāns

Pieļauju, ka daudzi atceras multfilmu “Ezītis miglā”, kas tik daudz ko māca gan bērniem, gan mums, pieaugušajiem. Viens unikāls darbs, kas, ja padomā, ļoti labi raksturo arī mūsu sajūtas šajā laikā.

Ezītis dodas pie drauga Lācēna, lai abi kopā skaitītu zvaigznes, taču Ezīša ceļš, izrādās, nav vienkāršs. Viņam jāiet caur miglu, kur sastop dažādus tēlus un parādības: tur ir pūce, kas Ezīti baida, sikspārņi, baltais zirgs miglā, suns, kas atrod Ezīša pazudušo sainīti. Ezītis piedzīvo bailes, izmisumu, zaudējumus un kritienu upē. Viņš ļauj upes straumei sevi nest, taču ir kāds, kas viņu iznes krastā. Kāds, ko Ezītis pat neatpazīst.

Šajā stāstā viegli varam ievietot sevi, jo nereti mūsu it kā vienkāršās ieceres piedzīvo lielus pārbaudījumus un izaicinājumus. Un mēs esam kā Ezītis, kas noiet no ceļa un klīst miglā – fascinējošā un citreiz baismīgā. Reizēm mūs pārņem izmisums par zaudēto un bailes pazaudēties pašiem. Piekritīsiet, ka arvien biežāk domājam par laiku, ko zaudējam netiekoties, distancējoties, nemitīgi baidoties. Pat tiem, kuri centušies saglabāt optimismu, uznāk pārdomu brīži – cik ilgi vēl? Un dažkārt gribas kā Ezītim neko nedarīt, ļauties straumei, lai nes nezināmajā.

Divus gadus pasaule dzīvo ar ļauno vīrusu, un īsti galu vēl neredzam. Tiklīdz sāk rādīties gaisma tuneļa galā, piesakās jauns vīrusa paveids. Man patika ideja, ko izlasīju tīmeklī, ja Latvijā radīsies kāda vīrusa mutācija, to vajadzētu nosaukt par Minoksu. Jāatzīst, sākumā kovida joku bija krietni vairāk, bet laikam jau šobrīd    vairs nav stilīgi jokot par to.

Vakar bija 11.janvāris, termiņš, kad cerējām, ka ārkārtējā situācija beigsies, bet šoreiz laikam ir vietā teiktais, ka cerība ir muļķu mierinājums. Nu ko, turpinām cerēt, jo ir tik svarīgi nepazaudēt sajūtu, ka beigās viss būs labi. Arī Ezītim grūtos brīžos vienmēr bija kāds, kurš palīdzēja. Vai tas bija medību suns, kas atnesa pazudušo sainīti ar ievārījumu, vai tas, kurš dzīvo upē un palīdzēja nokļūt krastā. Ir tik svarīgi, lai brīžos, kad ir visgrūtāk, atrodas kāds, kas palīdz un dod sajūtu, ka esam drošībā. Būt drošībā taču ir tik lieliski! Un tad varam apsēsties un skatīties zvaigznēs… Lai gan pēc piedzīvotā miglā Ezītis vairs nebija tāds kā iepriekš, viņam bija jādomā par to, kas palika miglā. Arī mēs šo laiku neaizmirsīsim, tomēr jāspēj pacelties tam pāri un cauri miglai pamanīt zvaigznes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *