Raksti

Domas

Nekur jau nav pazudis

Andra Gaņģe

Pagājis 31 gads kopš barikādēm. Cilvēku vienotība bija tik stipra, ka bailes no tankiem un Omona vienībām palika kaut kur aiz muguras. Katrs, kurš kaut dažas stundas Rīgā pabija barikāžu vietās, atceras pacilājošas trauksmes un sadarbības noskaņu. Drīzāk kā kopēji svētki, ne kā nelaime, kurai nācās stāties pretī.
Taču vecā vara ar ieročiem bija turpat, bija arī kritušie, vai tad to neatceramies. Tomēr, sargājot savu atjaunoto valstiskumu, nekas nespēja apturēt prieka pilno ticību, ka esam pareizā vietā un ejam pareizā virzienā.

Tās dažas pusnakts stundas, kuras tur biju, un to ticību un savā ziņā gaismu, ko izstaroja ikviens barikādēs iesaistītais, atmiņā nāk ne tikai tāpēc vien, ka ir atceres laiks. Spilgtāka to nedēļu noskaņa sajūtās ataust, klausoties šodienā. Vai spējam ar tādu pašu optimisma un ticības spēku stāties pretim tam, kas var apdraudēt barikāžu laika mērķus? Drauds ir ne tikai Krievijas ieroču žvadzināšana. Man šķiet, vēl lielāks drauds ir sabiedrības noskaņojums.

Nīgrums, neuzticēšanās, noliegums. Tā vien liekas, ka šie trīs N aug arvien lielāki. Un iespējas ir, kārtu kārtām klājas faktori, kas ikdienu padara grūtāku. Tas pats nelaimīgais vīruss, kura dēļ līdz ar cilvēkiem slimo arī visa sabiedrības pastāvēšanai vajadzīgā struktūra: veselības, izglītības un citas valsts pārvaldes jomas, uzņēmējdarbība, kas rada ienākumus un nodokļus. Klāt nāk enerģijas cenu eksplozija, kas lielu daļu cilvēku pagrūž tuvāk trūkumam. Un viss kopā audzē neziņu, spriedzi, bailes par nākamo dienu, mēnesi, gadu.

Kurā vietā – atmiņās vai nākotnes redzējumā – gūstams tas garaspēks, kas stiprinās pārliecību, ka joprojām ir kopējais un vissvarīgākais. Ka nedienas un nelaimes ir un būs, ka no krīzēm nekad un neviens nav paglābts, bet ka mēs gribam te būt un ka nekur nav pazudis tas “..man pašam kungam būt, man pašam arājam”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *