“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un pie laukuma nav arī nevienas norādes, uz kuru pusi meklējamas labierīcības. Tualetes taču ir kā būtiska vizītkarte katrai vietai, cēsniekiem vajadzētu to saprast,” sacīja seniore no kaimiņu novada.
Komentāri