“Biju Cēsu klīnikā pie ārsta. Mājās braucu ar pilsētas sabiedrisko transportu. Iekāpu autobusā, bija daudz brīvu sēdvietu, bet pašā priekšā, laikam lai vairāk redzētu skatu pa logu, bija nosēdies zēns, varēja būt astoņus gadus vecs. Kā ietrausos autobusā, man ar staigāšanu sokas diezgan grūti, puisēns tūdaļ piecēlās un atdeva sēdvietu, lai man nebūtu jāiet tālāk salonā. Tas tik ļoti aizkustināja, ka pat ne īpaši labās ziņas par manu veselību it kā pazuda un vēl nākamajā dienā mani sildīja zēna rīcība. Tik brīnišķīgi, ka bērns rīkojas ar tādu izpratni, iejūtību. Tam pamats noteikti likts ģimenē,” par notikumu, kas risinājās pagājušajā nedēļā, pastāstīja lasītāja.
Komentāri