Zemnieku saimniecības „Uzvaras Kalns” saimnieks Ivars Blūms pēc dienesta Liepājā atgriezās Jaunpiebalgā un nu kļuvis par vienu no pagastā lielākajiem zemniekiem.
Ivars citur kā vien Jaunpiebalgā nav strādājis: „ Kā atnācu pēc Liepājas atpakaļ uz Jaunpiebalgu pie vecākiem, apprecējos un paliku te. Sākās tā saucamie zemnieku – mērnieku laiki. Bija saimniecības, kuras likvidējās un kuras nelikvidējās. To saimniecību zemi, kuras likvidējās, iepirku es. Arī vecākiem bija ferma, un tā sākām strādāt. Saimniecība aug strauji, domāju, ka divos gados esmu daudz izdarījis, lai būtu tā, ka drīz būs jāapstājas, jo nav zemes, lai paplašinātos.” Pēdējo gadu laikā ir iegādāta jauna tehnika un izremontētas ēkas. Ivars stāsta, ka izmantoti ir Eiropas Savienības fondu līdzekļi, tomēr arī kredītu slogs viņam ir ievērojams.
Saimniecība specializējas piena lopkopībā. Pašlaik Ivaram ir 60 slaucamās govis, kopā simts liellopu, taču līdz septembrim viņš vēlas paplašināties. Ja plāni īstenosies, saimniecībā būs simts slaucamās govis, kopā 150 dzīvnieki. Tā kā zemju platības ir ierobežotas, tad vairāk nekā simts slaucamās govis saimniecībā nevarot būt. Taču Ivars skaidro, ka iecerēts pievērsties piena kvalitātes uzlabošanai un iz-slaukuma palielināšanai. Viņš stāsta, ka vietējie zemnieki ir nodibinājuši kooperatīvu „Piebalga”, un piens vispirms tiek nodots tam.
Ivars prognozē, ka mazajām saimniecībām būs grūti strādāt atbilstoši Eiropas standartiem, jo nepieciešamā tehnika, piemēram, piena dzesētāji, izmaksā dārgi: “Mēs jau arī neesam nekādi lielie – simts govis, tas nav daudz. 500 -700 govis – tā ir liela saimniecība. Varētu ražot bioloģisko pienu, bet šāds piens maksās dārgāk, un tad jāsāk domāt, cik daudzi to varēs nopirkt.”
Izrādot savu saimniecību, Ivars ar humoru atzīst: “Visi jau tā lēnām, ar galvu saimnieko, bet es tik rullēju.”
Ivaram ir divi bērni un viņa sieva arī strādā pagastā – veikalā. Ģimene ir lauku un Jaunpiebalgas patrioti. “Noteikti nevēlos iet prom no šejienes, pilsētā dzīvot negribu – uz turieni varu aizbraukt, bet laukos ir labāk,” apgalvo Ivars. Tomēr jautāts par jauniešu iespējām pagastā, Ivars atzīst: “Jaunajiem gan šeit to nav īpaši daudz. Nu, ko viņiem te darīt? Ir veikali, alus brūzis, skolas un zemnieku saimniecības. Saimniecībās jau arī var palikt tikai viens saimnieks. Ja ģimenē ir trīs bērni, tad diviem tāpat jāaiziet. Es arī kā jaunākais bērns paliku te, bet brālis ir Cēsīs, māsa Valmierā. Ko viņi te darīs?
Turklāt, ja mazās saimniecības likvidējas, izveidojas lielās. Tās nopērk tehniku, un nepieciešami tikai daži strādnieki. Nebūs tā, ka vajadzēs daudz jauniešu. Varbūt celtniecībā,” vērtē Ivars. Tai pašā laikā saimnieks atzīst, ka sarežģīti ir dabūt labus strādniekus, piemēram, slaucējas: “Jaunie šādu darbu negrib, bet veco cilvēku, kuri kaut ko saprot no govīm, paliek aizvien mazāk. Tad jāpāriet uz automātiku, bet domāju, ka līdz ar to zūd kvalitāte.”
Komentāri