Ruta Oša garos ziemas vakarus īsina ar adīklīti rokās, šoruden pirmais zeķu pāris jau uzadīts.
“Adīt man iemācīja audžumamma. Toreiz skolā nebija rokdarbu stundas, un nācās mācīties no vecākiem. Neteikšu gan, ka esmu liela adītāja, bet pēdējos gados jo īpaši patīk paņemt rokā adīkli. Tas nomierina un nodzen stresu. Ja kādreiz uznāk raizes un prāts kļūst nemierīgs, paņemu adīklīti un aizmirstos. Tad ir miers. Un ko tik gan adot nevar izdomāt? Par pagātni un nākotni…,” saka Ruta un priecīgi stāsta, ka pagājušajā ziemā uzadīti 27 zeķu pāri.
“Galvenais, lai būtu, ko darīt, ar darbu tumšos rudens un ziemas vakarus īsinu. Adu zeķes un dāvinu citiem. Arī tepat kaimiņu bērniem uzadu. Taču liela musturu zinātāja neesmu. Es vienkāršas zeķītes adu. Ziniet, tā trešā jaunība vairs tā neļauj, kā gribētos. Un galvenais jau, ka kājām silti,” saka adītāja un atzīst, ka liela daļa jaunatnes mūsdienās vilnas zeķes vairs nevalkā.
“Viņi laikam veikalā šādas tādas sapērkas un ir labi. Bet man jau liekas, ka ziemas salā bez vilnas zeķēm nu nekā neiztikt. Bet ir arī meitene, kas baltās vilnas zeķēs grib pa nakti gulēt. Tad es viņai tādas baltas noadīju. Bet pārdot zeķes gan nepārdodu… Kurš tad mūsdienās zeķes pirks? Labi, ja vēl uzdāvināt var,” nosaka Rutas tante un atklāj, ka pēc dzijas nemaz neesot jābrauc uz pilsētu.
“Mums mēnesī divas reizes Kaivē piestāj mašīna, kura atved skaistas dzijas. Mūslaikos tiešām dzijas ir krāšņas, bet vai tad ar visām izadīsi! Man jau patīk vienkāršie toņi, dabiskā dzija. Kādreiz pašai gribējies arī kādu cimdu pāri uzadīt, bet man pirkstu raukšana jau par grūtu. Pirksti vairs tā neklausa. Bet prieks, ka manas meitas ada un šuj. Tad zinu, ka dzīvē gluži jau nepazudīs, pašas vienmēr kaut ko sev sameistaros,” atzīst Ruta.
Komentāri