Zojas Sparānes māja ir divu ceļu ieskauta. Ik dienas garām
logiem aizripo vilcieni un automašīnas.
“Dzīvoju bijušajā stacijas ēkā. Mājas nosaukums “167.km”. Kad dzelzceļam to vairs nevajadzēja, privatizēju, jo te esmu nodzīvojusi vairāk nekā 20 gadus,” stāsta saimniece un piebilst, ka vieta viņai patīk un pierasts pie trokšņa. Zoja labprāt sēž virtuvē pie loga un skatās uz ceļu vai vilciena vagoniem, kas skrien garām. “Agrāk, kad preču vilcieni brauca garām, logi drebēja, pēc sliežu remonta troksnis ir mazāks, “ viņa stāsta. Taču autobraucējiem gan patīkot patrakot. Ceļš gana līkumots, kad vasarā putekļi
saceļas, braucējs sen jau krietnā gabalā. Asaru ceļš ir arī
autokrosu maršrutos, sacensību laikā ne tikai kustība milzīgi liela, arī troksnis.
Zoja atzīst, ka dzīvot tik tuvu lielceļam nemaz nav droši. “Garām brauc dažādi cilvēki. Vienai bija tā bailīgi. Tāpēc tagad paņēmu īrniekus. Arī suns ir ļoti nikns,” stāsta “167.km” īpašniece un arī piebilst, ka toties viņai nekad nav jāuztraucas, vai ziemā varēs kur tikt. Atliek pagalmu no sniega iztīrīt, lielais ceļš vienmēr izšķūrēts.
Zoja daudzus gadus nostrādājusi uz dzelzceļa gan Rīgā, gan te, šajā mājā, kas bijusi dzīves un darba vieta. Nu jau dzīvošana attālu no centra kļūst pagrūta. “Māja nav labiekārtota, ūdens, malka jānes, būdiņa aiz šķūnīša. Nav vairs tik daudz spēka, lai ar visu tiktu pati galā. Tuvinieki palīdz, arī īrnieki,” par ikdienu stāsta Zoja Sparāne.
Komentāri