„Esmu Jāņa meita, tādēļ laikam arī pinu vainagus,” sēžot mājas pagalmā pie baseina, saka nītauriete Ilze Gablika.
„Tas laikam nostrādā zemapziņā, bet domāju, ja arī es nebūtu Jāņa meita… Mēs, visi latvieši, esam Jāņa bērni, un visi esam šo svētku izredzētie, jo cik ir tautu, kuras svin saulgriežus?” Vainagu pīšanu Ilze ielāgojusi bērnībā, uzskatot, ka Jāņu priekšvakarā nepieciešams pašai savs vainags. „Gāju pļavā, kuru puķi ieraudzīju, pinu vainagā. Mēdz teikt, kādus ziedus sapin, tāda arī būs gada dzīve. Vainagus, kas pēc līgošanas paliek mājās, sakaltēju un nākamajās Lieldienās pirms olu vārīšanas un krāsošanas lieku katlā. Tad notiek brīnums – tas uz brīdi atdzīvojas. Redzi to pašu ziedu un zaļumu pilno, kas iepriekšējos Jāņos pīts. Tikpat pēkšņi vainaga dzīvīgums pazūd,” stāsta Ilze. „Kādreiz mums bija tradīcija sveikt pagasta Jāņus. Tas bija vēl padomju laikos. Jāteic, ka toreiz cilvēki bija citādi, iejūtīgāki, izpalīdzīgāki, un kopā nākšana radīja prieku. Tagad esam pieklusuši. Ja notiek kopēja līgošana, ir pat sponsorēta alus muca, cilvēki sēž pie tās, bet svētkus nesvin. Ik pa gadam līgošanas triumfs plok. Tas nav pasākuma organizācijas, bet gan cilvēku dēļ. Viņi gaida, lai kāds svētku sajūtu izber kā zvaigznes no debesu maisa. Jāteic, ka arī pati esmu tāda kļuvusi. Noslēgusies ģimenē, lielas kopā nākšanas mani neinteresē. Kādreiz Jāņos gājām no mājas uz māju – līgojām. Tā bija neizsakāma brīvības sajūta, jo visur līgotāji tika uzņemti pašsaprotami, tagad bieži vien skatās kā uz diedelniekiem. Vecākajai paaudzei Jāņu tradīciju pieredze ir, bet diemžēl tā ne vienmēr tiek nodota tālāk. Svētkos pie mājas jābūt kalmēm, ozolu zariņiem, meijām, bet šī tradīcija ir zudusi. Pīrāgi virtuvē vairs nesmaržo. Visu var nopirkt! Arī Jāņu sieru. Tas jau ēsts visu gadu, svētkos vairs negribas,” secinājusi Ilze, bet nespēj un nespēs aizmirst Jāņu dienas ieražas.
„Atceros, kā iznāca ar vainadziņu. Ir ticējums, ka Jāņos meitenei vainadziņš jāmet ozolā. Ja tas tur paliek, tai gadā viņa apprecēsies. Es zināju, ka man gaidāmas kāzas, un izmēģināju, vai šis ticējums strādā. Tas tiešām palika ozola zarā. Jāatzīst, ka neesmu no tām, kas aizraujas ar nosacījumiem, bet ir tādi knifiņi, kas liek noticēt,” Ilze pārliecinājusies. Viņa Jāņdienu vainagos pin tikai ozola zarus un atzīst, ka patīk arī āboliņš. „Jāņu apdāvināšanai vainagi jāpin pašam,” viņa lietišķi uzsver un pauž pārliecību, ka tirgū pirktie domāti nezināmiem Jāņiem. „Tas nav tas, jo šī dāvana vairs nav no tevis. Vainagu pinot, tiek piedomāts par cilvēku, kuram to liksi galvā. Tad, vainagu vijot, tajā savijas tikai labās domas, jo, kādam ko dāvinot, sliktas domas nekad nedomājam,” uzsver Ilze un uzdod jautājumu mums visiem:
„Ko nozīmē Jāņi? Atceros, kā mamma manos bērnudārza un skolas gados Jāņos cepa pīrāgus, darināja alu. Istabas bija izkaisītas ar kalmēm un dekorētas ar meijām. Uz galda vāzēs ziedēja pīpenes. Tā Jāņu dienu smarža man vēl tagad atmiņā. Manā bērnībā daudz skanēja Līgo dziesmas, kas tagad dzirdamas arvien retāk un retāk. Tagad no radio un magnetofoniem skan mākslīgas dziesmas, kurām neviens nezina vārdus. Tās nedod Jāņu dienas sajūtu. Nez kāpēc, bet vairs neviens nedzied Līgo dziesmas…” Ilze aizdomājas un secina, ka cilvēki sāk atsvešināties. „Ja kādreiz nāca ar dziesmām un dejām, tad tagad prasīt kaut ko ēdamu. Iespējams, tādēļ, ka laiki tādi, ka grūta izdzīvošana. Mūsu ģimene Jāņos brauc dabā. Vecākais dēls Mareks vienmēr ar ozolzariem izpušķo mašīnu. Tas ir simboliski, to prasa dabas svētku sajūta.”
Komentāri