Cēsīs, konditorejā “Vinetas un Allas kārumlāde”, kopš pērnā gada nogales jūtamas Brazīlijas garšu notis. Rudenī konditorejas īpašnieces Vineta Žamoidika un Alla Oldermane – Vadzinska devās uz Ižui Brazīlijā, lai piedalītos “Expo Fenadi 2018” izstādē, kas norisinājās jau 37. reizi.
Latvietība spēcīgāka par attālumu
Vineta un Alla Latviešu kultūras centra mājā Ižui gatavoja latviskus ēdienus, mācīja latviskas receptes un mācījās pašas. Ēdieni, ar kuriem lepojas Brazīlijas latvieši, ir senas – tikpat senas kā latviešu kopienas vēsture. 19.gadsimta beigās Brazīlijas valdība eiropiešiem piedāvāja iespēju saņemt zemi un saimniekot, turp devās daudzi eiropieši, no Latvijas Ižui iebrauca 40 ģimenes.
Abas cēsnieces Brazīliju apmeklēja kopā ar Kultūras ministrijas un citiem pārstāvjiem no Latvijas, kas pie svešatnes tautiešiem devās valsts simtgades pasākumu ietvaros. Alla un Vineta neslēpj – grūti piedzīvoto ietērpt vārdos, ietilpināt vienā stāstā, jo izjusts un redzēts tik daudz, ka emocijas pat pēc vairākiem mēnešiem ir tikpat spilgtas, kā esot Brazīlijā. Alla atzīst: “Latvijā mūsu lielajos novembra svētkos bija grūti rast vēl īpašākas izjūtas, kas spētu saviļņot vairāk, nekā piedzīvotais Brazīlijā. Latvieša dvēseli un latvietību sirdī tur sajutām ļoti! Lai gan daudzi no satiktajiem paši Latvijā nekad nav bijuši, sirds atvērtība un mīlestība uz Latviju ir stipra. Par to liecināja arī Lianas Arajs Pīd un Edmara Grimma Berga ģimeņu viesmīlība, latvisko tradīciju uzturēšana un izrādīšana mums.
Tikšanās ar latviešiem bija neaprakstāmi emocionālas, sirsnīgas. Kopā dziedājām dziesmas, arī tādas, kuras mēs pat vairs nezinām. Mums saviļņojumā bira asaras.”
Jaunā paaudze latviešu valodu gan nepārzina tik labi. Tomēr ir izņēmumi. Jau pēc atgriešanās mājās “Kārumlādē” rīkotajos muzikālajos vakaros dziedājusi Brazīlijas latviete Laila Māra Pesoa, kura atgriezusies Latvijā un šeit arī apguvusi latviešu valodu.
Vēsturiski latviešu un arī citas imigrantu nacionālās valodas nav bijis viegli saglabāt. Vineta un Alla stāsta: “Periodā, kad Brazīlijas valdība aizliedza publiskās vietās runāt nacionālajās valodās, arī skolās vairs nevarēja apgūt latviešu valodu. Sarunāties drīkstēja tikai portugāliski, tas, protams, ietekmēja valodu “izdzīvošanu”. Tomēr tas ir izdevies un Brazīlijā latviešu valodu aizvien var dzirdēt.
Latviešu ēdieni augstā vērtē
Vineta un Alla saka: “Daudzām kopienām Ižui izveidotas savas mājas – centri. Piemēram, latviešu mājai ir jau 30 gadi, bet japāņi tādu cels tikai šogad. Lielākoties katrā šādā centrā izstādes laikā piedāvā nacionālos ēdienus, bet tieši latviešu mājā sagatavoto baudīt nāca visvairāk. Vienā ēdienreizē bija jāpabaro no 200 līdz 500 cilvēku! Darbs bija intensīvs, turklāt lielā karstuma dēļ nebija iespējams sagatavot iestrādnes nākamajai ēdienreizi, kur nu vēl nākamajai dienai. Virtuvē strādājām 20 cilvēki, vēl seši pildīja apkalpojošā personāla pienākumus. Vidējais vecums virtuvē strādājošajiem bija liels, piemēram, šefpavārei – 75 gadi.”
Cepta arī maize. Brazīlijas latvietes gan pārliecinoši apgalvojušas, ka maizi cep maz, jo to Brazīlijā daudz neēdot atšķirībā no gaļas. Tomēr nākamajā rītā Alla un Vineta virtuvē konstatējušas, ka maize “pazudusi”.
Arī latviešu delegācijai izdevās palutināt garšas kārpiņas ar Brazīlijas gardumiem, sākot no gaļas, kas tur lielākoties tiek gatavota uz atklātas uguns, līdz svaigiem augļiem. Aizgūtas receptes, ko tagad īpašos pasākumos iespējams nobaudīt arī “Kārumlādē”, piemēram, gaisīgās, bet sātīgās maizītes “pão de queijo”, enerģijas lādiņu – tējas dzērienu “chimarrão”.
“Kārumlādes” kūku klāstam pievienojusies kūka “Brazīliete”, jo ciemošanās laikā baudīto desertu garša kļuvusi neaizmirstama.
Jāpiemin kāds amizants piedzīvojums ar skunksu, kurš nav ļāvis baudīt naktsmieru. Vineta atminas: “Mums piekodināja, gulēt ejot, aiztaisīt slēģus. Domājām, ka tādēļ, lai neielido kukaiņi, bet vietējie piebilda – lai neienāk arī dzīvnieki. Tā arī darījām, bet jau pirmajā naktī dzirdēju, ka pa griestiem kaut kas vai kāds “šiverē”. Nogurums liels, tādēļ izdevās pagulēt, tomēr jau tad sapratu, ka tā nav nekāda pelīte, bet kas lielāks. Otrajā naktī atkal dzirdējām tās pašas skaņas. Trešā nakts bija kulminācija – troksnis bija briesmīgs. Šķita, kāds pārbīda mēbeles. Allai miegs bija ciešāks. Tomēr, kad dzirdēju, ka istabā kaut kas sāk tecēt no griestiem, tad gan modināju Allu. Slēdzām gaismu, lai saprastu, kas neļauj gulēt – ieraudzījām peļķi un sapratām, ka dzīvnieciņš pačurājis. Nākamajā rītā visiem stāstījām, ka kāds mums neļauj gulēt, turklāt biedē. Visiem bija ilgi, ko smieties, tika atnesta pat publikācija ar vaininieka foto. Saimnieki uzsāka dzīvnieka aizbiedēšanas pasākumus, lai varam mierīgi gulēt, tomēr laiku pa laikam viņš atgriezās.” Vēl abām nācies sadzīvot arī ar vardi, kura bija apmetusies uz dzīvi tualetes podā. Ar to gan esot bijis vieglāk saprasties.
Komentāri