Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pērn uzsāka veidot reģionālās nodaļas, Cēsis kļuva par inspekcijas Vidzemes reģionālās nodaļas centru. Pārmaiņas inspekcijā veiktas līdz ar administratīvi teritoriālo reformu. Skaidrs, ka katrā novadā nebūs un nav vajadzīgs savs inspektors, bet rajona kā teritorijas vienības drīzumā nebūs. “Cēsis ir skaista, ar kultūrvēstures pieminekļiem bagāta pilsēta. Lai arī kā Vidzemi grozām, Cēsis ir viducī,“ saka inspekcijas Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Vilma Platpīre un uzsver – inspekcijas nodaļā Cēsīs apvienojušies inspektori, kuri pirms tam strādāja Alūksnes, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Valmieras un Valkas rajonā.
Pusgadā sastrādājoties, inspektori pārliecinājušies, ka reorganizācijā izveidota struktūra, kura sevi attaisnojusi. “Līdz šim inspektors rajonā bija viens, blakus nebija kolēģa, ar kuru konsultēties. Ne reizi vien, apsekojot, piemēram, senkapus, kuri atrodas kaut kur dziļi mežā, nācās doties vienam. Neomulīgi. Līdz ar reģiona nodaļas izveidošanu mainās inspektoru uzdevumus – nevis pieminekļu īpašnieki dosies pie inspektoriem, bet inspektori pie viņiem, palīdzēs ar padomu, informēs par darāmo, kā arī iespējām, ” domās dalās nodaļas vadītāja un piebilst, ka, ikdienā strādājot, acis pierod un ne visu pamana, bet kolēģis, kurš šo objektu redz pirmoreiz, ierauga to, kas otram palicis nepamanīts.
Vidzemē ir gandrīz divi tūkstoši arhitektūras, mākslas, arheoloģijas pieminekļu, kuri regulāri jāapseko. Pieci Vidzemes valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori un galvenā valsts inspektore katrs ir profesionālis kādā jomā, ir gan arhi-
tekts, gan mākslas zinātnieks, arheologs, vēsturnieks, gan jurists. Šomēnes darbu sāks galvenais speciālists, kurš strādās birojā. Viņš uzturēs kontaktus starp inspektoriem, kuri birojā ir vien pieņemšanas laikā, un pieminekļu īpašniekiem, kā arī kārtos lietvedību. “Bieži vien gadījās, ka atbrauc kāds uz konsultāciju, bet inspektors ir objektā apsekošanā un viņu nevar satikt. Tagad birojā vienmēr būs darbiniece, kura palīdzēs,” stāsta Vilma Platpīre.
Tagad apsekot objektus brauks divi inspektori. Arhitektūras pieminekļos pārmaiņas notiek visstrau-jāk, tos pārbūvē, restaurē. Likums paredz, ka tie jāapseko ne retāk kā reizi gadā. Mākslas priekšmeti – svētbildes, ikonas un interjera priekšmeti, gleznas – jāapseko reizi trijos gados. Vilma Platpīre atzīst, ka noteikti to darīs biežāk, jo patlaban ļoti svarīgi ir drošības pasākumi, lai mākslas priekšmetus nenozagtu. Inspektori pārbaudīs, vai tie glabājas, kā paredzēts.
“Tas ir mūsu tautas kultūras mantojums, visu mūsu īpašums, lai kā īpašniekam neliktos, ka tā glezna ir dzimtas mantojums vai svētbildes baznīcas īpašums. Jā, īpašums pieder konkrētam cilvēkam vai organizācijai, bet tas ar savu kultūrvēsturisko vērtību ir nozīmīga tautas mantojuma daļa,” saka Vilma Platpīre un piebilst, ka īpašniekiem jābūt lepniem, ka viņiem pieder tāda bagātība, un savu reizi jādod iespēja to ieraudzīt arī citiem.
Inspekcijā ir ekspertu komisija, kas pārbauda, kā pieminekļi tiek saglabāti. Nodaļas vadītāja atzīst – darbā gandarījuma brīži ir tie, kad īpašnieks piekrīt, ka viņa īpašumu iekļauj aizsargājamo sarakstā, ka viņš ir ar mieru dalīties vērtībās, kas viņam pieder. Protams, ne jau katrs uzreiz piekrīt.
“Daudzi vērtīgi mākslas priekšmeti ir muzejos. Tie cilvēki, kuri nesen iegādājušies mākslas priekšmetus, vēlas tos saglabāt, prasa padomu, kā to izdarīt,” stāsta Vilma Platpīre un uzsver, ka ne jau katra glezna var kļūt par mākslas priekšmetu. Bet katru gadu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā tiek iekļauti jauni mākslas priekšmeti.
Arheoloģijas pieminekļi arī jāapseko reizi trijos gados, bet tā kā mantrači un „melnie arheologi” kļuvuši aktīvi, to darīs biežāk. Ja būs informācija par postījumiem, pārbaudīs.
“Līdz šim inspektors varēja ierasties bez brīdinājuma, tagad ierašanās jāsaskaņo. Bez īpašnieka ziņas nedrīkstam apsekot objektu. Protams, ārkārtas situācijā drīkstam,” stāsta galvenā valsts inspektore.
Reizēm no malas liekas, ka Latvijā par daudz senvietu. Teju vai katrs pakalniņš saistīts ar kādu vēsturisku notikumu vai bijuši kapi. “Arī pati kādreiz tā domāju,” atzīst Vilma un pastāsta kādu gadījumu. Uzņēmējam bijis svarīgi izrakt tranšejas, lai ieliktu kanalizācijas caurules, ekskavators no zemes izcēlis galvaskausus, senas rotaslietas. Uzņēmējs bijis sašutis, jo tika pārtraukti darbi. Kad inspektori pajautājuši: “Vai esat pārliecināts – varbūt tas ir jūsu sencis,” viņš apstulbis un darbus apturējis, lai arheologi izpēta. Vilma Platpīre vēlreiz uzsver, ka tā ir mūsu tautas bagātība, vērtība. Katrs apbedījums slēpj informāciju par dzīvesveidu pirms gadsimtiem. Informācijas par pagātni nav daudz, bet pilskalni ir tie, kuros var uzzināt par amatniecību, dzīves filozofiju. Nedrīkstam būt vienaldzīgi pret to, ko varam uzzināt. Pirms jebkādiem rakšanas darbiem senvietās jābrīdina inspekcija. Ja kaut ko rokot atrod kaulus, jāinformē policija. Tā zinās, kā rīkoties.
“Varbūt krīzes dēļ, bet retāk konstatējam pārkāpumus. Pērn Vidzemē noformēti tikai astoņi pārkāpumu protokoli, janvārī neviens,” stāsta Vilma Platpīre un atzīst, ka, tāpat kā agrākos gados, ir īpašnieki, kuri 19. gadsimta beigās gatavota loga vai durvju vietā ieliek baltus plastikāta un priecājas, cik labi izskatās.
“Protams, lai saglabātu un uzturētu kultūrvēsturiskas vērtības, ir vajadzīgi līdzekļi. Taču ļoti daudz var paveikt, izdarot to pašu vienkāršāko, elementāro. Kaut saremontēt plaisu notekcaurulē, nozāģēt kociņu, kas grib augt tuvu mājas pamatiem,” pārliecināta Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģiona nodaļas vadītāja Vilma Platpīre. Un atzīst, ka sabiedrībā pamazām veidojas kultūrvēstures pieminekļu vērtības izpratne.
Komentāri