Viduslaiki mijās ar mūsdienām

Cilvēki, kuri kaut reizi bijuši In­­dijā, to ir iemīlējuši, lai arī dažkārt stāstījums par tur piedzīvoto liek domāt par pretējo. Tomēr šī valsts prot paņemt, aicina atkal un atkal. Zi­nātāji saka – šo zemi nevar tikai ap­­skatīt, tā ir jāizjūt. Katram tā liksies citāda, taču neviens nav spējīgs tu­rēties pretī tās valdzinājumam. In­dija ir zeme, kas paliek atmiņā uz mū­žu. Trīs pasaules

Uz Indiju cēsnieks Renārs Sproģis posās, lai aizvestu savu dēlu Raineru pie Dalailamas ārsta. Vēl no Cēsīm ceļojumā uz tālo zemi brauca Liene Logina ar draugu Artūru, Lienes mamma Anna Logina. „Līdzi devās arī mana mamma Solvita Sproģe. Tālu prom no mājām sirsniņu ļoti sildīja tas, ka blakus bija cilvēki no dzimtās pilsētas,” atzīst R. Sproģis.

Viņu mērķis bija mazā Tibeta, kas atrodas Himalaju kalnos. Pilsētiņa Makleogandža kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Tibetu okupēja Ķīna, ir Dalailamas rezidence. Tolaik Tibetas garīgais vadītājs vienojās ar Indijas valdību, lai atļauj apmesties Himalaju kalnos. Tā radās Mazā Tibeta.

Uz jautājumu, vai viegli piekļūt pie Dalailamas ārsta, Renārs teic, ka tur iespējams satikties arī ar pašu Dalailamu: „Protams, ir drošības die­nests, bet tāds nosacīts. Apmek­lē­tājus apseko ar metāla detektoru, apskata somas, bet ir skaidrs, ja kāds tur kaut ko ļaunu būtu iecerējis, to varētu mierīgi īstenot. Dalailamu mēs redzējām, tiesa, šajā laikā viņam piekļūt bija grūti, jo Makleogandžā notika techings, kad tur pulcējas budistu mūki no visas pasaules. Dalailama lasa lekcijas, notiek dažādas pieņemšanas, viņš ir noslogots no rīta līdz vakaram.”

Renārs stāsta, ka tagad pazīst trīs dažādas pasaules. Viena –attīstītā un eiropeiskā, kurā mēs dzīvojam, otra – pretēja, tā ir Indija. Lai arī ceļotāji brīdināti, ka būs jāpiedzīvo īsts kultūršoks, realitāte krietni pārspē­jusi gaidīto. Jau sākot ar fantastisko pārapdzīvotību, kad beidzot kļuvis skaidrs, ko nozīmē daudz cilvēku. Salīdzinājumam varot tei­kt, ka Rīga pat sastrēguma stundās tagad šķiet kā klusa un nomaļa sādža. Trešā pa­saule ir mazā Tibeta, kas ir kā valsts valstī. Tai raksturīga savdabīga pie­eju medicīnai, filozofijai, reliģijai.

„Grūti salīdzināt to dzīves ritmu un vērtības, kas valda tur, ar to, kas notiek šeit. Tas ir kā no lielpilsētas burzmas nonākt lauku mierā un klusumā. Tur sāc meklēt dvēseles līdzsvaru, saprast, kas tu esi, ko gribi no dzīves, ko vari sniegt citiem,” stāsta R. Sproģis.

Klausoties stāstījumā, sapratu, ka iespaidu un emociju atspoguļošanai būtu vajadzīga visa avīze, un pat tad pateikts būtu maz. Tāpēc nolēmu atstāstīt dažus spilgtākos novērojumus, pārējo atstājot intrigai. Tā teikt, lai rodas iekāre aizbraukt un pašam pārbaudīt.

Vēdera vīruss garantēts

“ Braucot uz Indiju, jābūt skaidram mērķim, ko gribas redzēt. Ja vilina kalni, tad varbūt labāk braukt uz Eiropu. Ja gribas redzēt netīrību, pat ieteicams braukt uz Indiju. Jārēķinās ar to, ka no vēdera vīrusa izbēgt neizdosies. Dažs no mūsu grupas saslima ļoti smagā formā, bet kvalitatvu medicīnisko palīdzību saņemt ir gandrīz neiespējami. Tuvākā eiro­peis­kā medicīnas iestāde ir Deli, bet tas ir 12 – 14 stundu brauciens. Po­lik­līnikas vai aptiekas mūsu izpratnē tur nav. Centos izsaukt ārstu ar viesnīcas administratora palīdzību, viņš sameklēja taksistu, tas kaut kur aizbrauca un pēc divām stundām atveda ārstu par kaut kādu sev vien zināmu samaksu. Nekādas informācijas, cik labs speciālists, kādas izcelsmes un vai vispār kaut ko no me­dicīnas sajēdz. Šādā gadījumā at­liek vien paļauties uz augstākiem spēkiem. Nu, varbūt nedaudz sabiezinu krāsas, bet sajūta bija netīkama, domājām, kur esam iekūlušies!

Mūsu izpratnē antisanitāros apstā­kļus vislabāk raksturo šādi divi fakti. Kalnu pilsētiņā, kur mājas atrodas dziļu aizu un stāvu klinšu malās, uz ielām tirgošanās notiek būdiņās. Viss, kas paliek pāri, bez bēdas tiek izgāzts aizās. Grūti no­sa­kāms, cik biezs kultūras slānis tur izveidojies, bet viņi par to nesatraucas.

Kanalizācijas sistēma primitīva, “viss” tek pa renstelēm gar ielas malu, atbilstoša aromāta pavadīts. Iespējams, ka viesnīcu kanalizācija tiek nopludināta naktī, un kaut kas varbūt tiek arī filtrēts. Dažs mūsējais sākumā centās neiet gar rensteli, bet pēc dažām dienām pierada un vairs nepievērsa uzmanību.

Civilizācija tur jāaizmirst. Vidus­laiki mijas ar mūsdienām, lai gan modernais sastopams tikai Deli. Par šo pilsētu būtu īpašs stāsts, jo tur sa­pratu, ko nozīmē megapole. Ieli­do­jām Deli, no tās devāmies uz Mazo Tibetu. Braucām stundu, divas, bet pilsēta nebeidzās. Taksists pas­kai­d­roja, ka Deli sen beigusies, šīs esot priekšpilsētas. Braucām cauri ap­dzī­votiem rajoniem kādas piecas stundas,” atceras cēsnieks. Bez autovadītāju tiesībām

Satiksme Indijā – tas ir kā aizraujošs piedzīvojumu romāns ar nepa­redzamiem sižeta pavērsieniem. R.Sproģis stāsta: “ Satiksme tur ne­tiek koordinēta, katrs brauc, kā grib. Šokēja šoferis, kas veda mūs. Brauca pa noteikumos paredzēto joslu, tad mūs centās apdzīt džips, bet mūsu autovadītājs viņu nelaida garām. Džips ieskrēja stabā. Šoferis bez jeb­kāda satraukuma turpināja ceļu. Arī mūsu mašīnā reiz ietriecās sma­gā mašīna, labi, ka samērā maigi. Svarīgi piebilst, ka mūsu mašīna bija svaiga nullīte, bet šoferis neapstā­jās, nebija pat nekādu rupju žestu vai lamu vārdu. Pēc kāda laika viņš ap­stājās, ar rokām iztaisnoja bleķus, braucām tālāk. Aptuveni 95 procenti mašīnu tur ir apdauzītas, lai gan pā­rāk daudz avāriju neredzējām, nu, vismaz ne tik daudz, ka varētu se­ci­nāt, redzot nenormālo mašīnu dau­dzu­mu un braukšanas stilu. Eiro­pietim vadīt auto Indijā – tā būtu pašnāvība.

Taksometru šoferi stāstīja, ka autovadītāju tiesību viņiem neesot. Jā, esot dzirdējuši, ka Eiropā tādas vaja­got, bet viņi iztiekot labi tāpat. In­di­jā braucot ikviens, kurš gribot. Nezinājām, ticēt vai ne – vai nu visi tur sazvērējušies tā runāt, lai muļķotu tūristus, vai tā tiešām ir taisnība. Braukšanas kultūra gan liecina, ka pareizs ir otrais pieņēmums.

Policistu uz ielām maz, satiksmes regulēšana ir savdabīga. Radies sa­strēgums, pēkšņi nez no kurienes parādās divi vīrieši turbānos, ar bārdām, lielākoties tie ir sikhi, kat­ram rokā pa bambusa nūjai. Kuru vajag, to noslāna, kuram vajag – sadod pa sāniem. Satiksme ātri vien tiek noregulēta. Tā arī nesapratām, kas tie ir – oficiāli kārtības sargi vai brīvprātīgie.” Uzmanīgi – ūdens

Indijā jārēķinās, ka viesnīcas un ēdināšana būs samērā tālu no mums pierastā līmeņa. Varbūt dārgās viesnīcās līmenis augsts, bet mēs, ce­ļo­tāji, izbaudījām vidējā līmeņa ērtī­bas. “Kad ap trijiem naktī ieradā­mies viesnīcā, pieprasījām nomainīt gultas veļu, jo tā nebija pirmā svai­gu­ma. Mums atnesa tieši tādu pašu – cauru, netīru. Pirmajā naktī pārgu­lējām uz segas, tad sapratām, ka ci­tā­di nebūs, jāpieņem šādi spēles no­teikumi.

Ar ēšanu jābūt uzmanīgiem. Pie­dā­vājums liels – no dārgiem res­to­rāniem, kas nav mūsu tūristam pa kabatai, līdz ēstuvēm, kurās veselais saprāts neļaus iet. Redzēju, kā lētajās ielas būdelēs mazgā traukus. Tur ir liels toveris, kurā tek necaur­redzams lietus ūdens, kā mūsu Pirtsupītē. Tādā mazgā traukus. Tas apetīti diži nerosina.

Indijā man negaršoja nekas, viss pārāk sapiparots un garšvielām pār­bagāts. Tibetiešu un ķīniešu virtuve pa­tika, pamatā ir rīsi, gaļa, viss gar­šīgi pagatavots. Nevajag izvē­lē­ties piena produktus, nav zināms, kā tie uzglabāti.

Indija ir neticamu kontrastu zeme. Tibetā iegājām paēst labā restorānā, bet galdauts bija netīrs. Kad palū­dzām to nomainīt, oficiants paņēma, apgrieza to uz otru pusi.

Ūdens tur ir īpaša lieta. Jāatceras, ka pat zobus nevar tīrīt ar ūdeni, kas tek no krāna. Šim nolūkam ūdens jāpērk veikalā, drošības pēc arī tas jānovāra. Ūdens tirdzniecība ir vie­tējo rūpals. Varbūt pat to pilda no krāna, safasē, kaut kā aizvāko un pārdod. Tāpēc ir risks iegrābties. Arī dzeršanai un higiēnas vajadzībām ūdeni labāk novārīt. Mēs pirkām ūdeni kafejnīcās, paļaudamies, ka viss būs labi.” Septiņi ķieģeļi uz galvas

Vēl daži novērojumi, kas raksturo pašus indiešus. Gan viņi, gan tibetieši ir ļoti atvērti. “Jā, arī Amerikā visi smaida un satiekot saka: “How are You”, bet tas ir tikai pieklājības žests, viņiem neinteresē atbilde. In­dijā un Tibetā šī interese par otru un attiecības ir neviltotas. Manuprāt, arī bez naudas Indiju varētu izceļot krustām šķēr­sām, pabarotu, izguldītu un apģēr­b­tu,” pārliecinājies R. Sproģis.

“Nepierasti likās, ka smagākos darbus dara sievietes, strādā pat celtniecībā, nes uz galvas septiņus ķieģeļus. Es rokās tik daudz nevarētu panest. Vīri tajā laikā sēž un filo­z­ofē par dzīvi. Arī autobusos dāmas pirmos izlaiž ārā vīriešus. Tomēr sievietes ir cēlas. Kaut kur lasīju, ka sievietes, kuras ieprecas turīgās ģimenēs, nepievērš savam izskatam lielu vērību. Bet tās, kuras nāk no nabadzīgākajām ģimenēm, un tādu ir vairums, slīd kā dievietes, ietinušās tradicionālajos sari. Veči gan kā lamzaki, nekopti, nesaprotami ģērbušies,” stāsta R.Sproģis.

Kastu dalījums, kas Indijā joprojām ir spēkā, ļoti pārliecinoši izpau­dies Pendžabas štatā, kur redzēts ļoti daudz ubagu bez roku un kāju pirkstiem. “Viesnīcā mums pas­kai­dro­ja, ja cilvēks piedzimis zemajā kastā, tajā dzīve būs jānodzīvo un jāprecas ar sievieti no savas kastas. Bērniem, ja ne visiem, tad katram otrajam tiks nocirsti pirksti, rokām atstājot tikai divus stumbenīšus, lai varētu pa­ņemt naudu un sevi apkopt. Sākumā nav patīkami to redzēt, bet sapratām, ka dzīve jāuztver tāda, kāda tā ir,” secina R.Sproģis.

Domāšana citās dimensijās

“Indijā saproti, ka runas par cīņu pret globālo sasilšanu ir veltas. No katra dūmeņa kūp melni, neattīrīti dūmi. Visapkārt burtiski smird pēc ķīmijas, nepieradušam cilvēkam prasīties prasās pēc svaiga gaisa. Bet indieši dzīvo harmonijā ar piesārņoto dabu. Viņiem galvenais ir līdz­svars dvēselē, materiālā pasaule ir sekundāra, ātri gaistoša. Labs piemērs ir mandala, kad no smiltīm izveido fantastisku, krāsainu apli, desmit sekundēs sabrucina. Tāpēc svarīgi nodzīvot šo dzīvi pilnvērtīgi un skaisti, tad vari būt drošs, ka arī pēc tās viss būs labi.

Dzīve tur ir ļoti rimta, neviens ne par ko neuztraucas. Redzi būdu, divi veči pārdod dažus desmitus olu, viņus nesatrauc, ir pircēji vai nav. Liekas smieklīgi, kā tā var eksistēt, bet viņi jūtas labi, nerēķinoties ar materiālajiem labumiem. Citas dzī­ves vērtības, mums grūti tajā ie­­braukt. Viņu domāšana ir citā dimensijā, kamēr to nepieņemsim, mums šo valsti neizprast,” spriež R.Sproģis.

Braucot uz Indiju, nepieciešama bagātīga pamatinformācija. Ce­ļotājs iepriekš gatavojies, runājis ar cilvēkiem, kuri tur vairākkārt bijuši, bet ar to izrādījies daudz par maz. Taču tagad varētu pat grupu turp aizvest. “Nākamgad, iespējams, atkal brauksim ar bērniem turp. Mūs saista Indija un it īpaši Tibeta. Sākumā pret redzēto izturējos ar skepsi, bet laiks mainīja uztveri, un tagad esmu gatavs turp braukt atkal,” eksotiskās zemes atmiņas vilina R.Sproģi.