Izlasīju pērn pamanītu grāmatu “Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici” (Neptuns, Rīga, 2006.). Iespaidi spilgti, gribas tos tālāk stāstīt. Grāmatu rakstījuši četri autori – Pauls Bankovskis, Vita Matīsa, Baņuta Rubesa, Nora Ikstena, sastādītāja – Vita Matīsa, zinātniskā redaktore – Gundega Grīnuma. Par mūsu literatūras dižgariem rakstīts ne mazums, reizēm pavīd doma – ko gan vēl varētu pateikt? Izrādās – var, ja rakstītājs ir spilgta personība. “Katrs no četriem “Robežu” autoriem savai nodaļai izmantojis materiālu no Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades, lai attīstītu savu aspektu tēmai par robežu šķērsošanu un robežu novilkšanu dažādās dimensijās.” (V.Matīsa).
Aktuāls Latvijai ir Vitas Matīsas skatījums “Vara un patiesība” – jautājums par to, vai iespējams savienot rakstnieka un politiķa lomas, vai lielajiem dzejniekiem pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā vajadzēja piedalīties politikā. “Latvija vairs nebija apspiesta, pakļauta zeme, bet gan neatkarīga demokrātiska valsts, un šajā jaunajā kontekstā palika spēkā vecā patiesība, ka vara bīstas patiesības un patiesība bīstas varas, bet bija parādījusies līdz tam nepamanīta robeža, kas šķīra rakstnieka un politiķa lomas… “
Jau 1920. gada Zvaigznes dienā, vērdamies plašumā pār Lugano ezeru, Rainis izvirza sev augstu uzdevumu – jābūt prezidentam un pat sagatavo izvērstu amata kandidāta raksturojumu, kad “ne stipra dūre valsts priekšgalā, bet ģeniāla galva.” Kā zināms, Satversmes sapulce par prezidentu ievēlē Jāni Čaksti – pieredzējušu juristu, politiķi un prominentu Zemnieku savienības biedru. Vēlēšanās saņemtie tikai 17,8 procenti balsu nav šķērslis partijai prezidenta amata iegūšanai – ir sācies koalīciju būvēšanas un politiskās tirgošanās laikmets…
Vita Matīsa plaši raksturo Raiņa izjūtas šajā laikā, pierādījumus rodot gan dokumentos, gan draugu atmiņās, kā arī salīdzinot Raiņa darbošanos politikā ar citu Eiropas valstu kultūras cilvēku lomu tajā.
Kad 1932. gadā Aspaziju izslēdz no sociāldemokrātiem, redzamākie Latvijas rakstnieki – A.Brigadere, J.Akuraters, K.Skalbe, arī A.Austriņš un E.Birznieks-Upītis – skaidri formulē savu nostāju: “Literatūra un politika ir nelāga salikums, un starp rakstnieka un politiķa lomām būtu jābūt striktai šķirtnei.” Annas Brigaderes teiktais citēts no “Jaunāko Ziņu” 1932. g. 15. decembra numura: “Mans ieskats ir tāds, ka neviens rakstnieks nedrīkst būt partijai… Katrs rakstnieks pieder visai tautai. Bet mūsu laika rakstnieku nelaime ir tā, ka mūs terorizē no visām pusēm: katra partija grib, lai rakstnieks raksta viņas labā.”
Emocionāli bagāts un saviļņojošs ir Baņutas Rubesas stāsts “Mīla – vīla” par dzejnieku sarežģītajām personiskajām attiecībām. Vispārzināms ir tas, ka Aspazija 14 gados uzraksta ļoti maz, bet Raiņa veikums Šveicē ir plašs, šīs lugas un dzeju krājumi ir viņa daiļrades virsotnes. Pētot abu saraksti, ierakstus dienasgrāmatā, literāro tēlu raksturus, B.Rubesa parāda dzejnieku atšķirīgās personības. “Domās kavējoties dzimtenē, filosofiskais Rainis kļūst vēl filosofiskāks, bet dzīvespriecīgajai Aspazijai šis attālums kļūst par atvaru, kurā iekrīt… Kamēr Raini veldzēja daba, Aspazijai trūka cilvēku. Savu jauno apkārtni Aspazija nespēja iemīlēt, tā viņai palika sveša.” Aspazija upurējas, kļūst Rainim kā Māte. Baņuta raksta: “Māte bija tikai viena: sieva, autore, kritiķe. Viņu darbs – tā bija galvenā, milzīgā, aizraujošā, noslēgtā, vienotā telpa, kurā Aspazija un Rainis sadzīvoja līdz mūža galam.” Spilgts ir Aspazijas pārdzīvojumu tēlojums, bet nav iespējams īsā rakstā parādīt visu dzīvesbiedru attiecību dramatismu. B.Rubesas secinājumi ir šādi: “Raiņa nervozitāti izārstēja Aspazija un trimda. Aspazijas nervozitāti nevarēja izārstēt… Robežas nav tikai zemēm. Robežas ir arī starp mīlētājiem un dzimumiem. Un kā ar visām robežām – tās var mainīties.”
Nora Ikstena, jaunības gados nebūdama Raiņa cienītāja, mūsdienās, viesojoties Raiņa otrajā dzimtenē Lugāno, meklē ceļu gan pie Raiņa Jāzepa, gan cenšas izprast dzejnieka radošo procesu.
Pauls Bankovskis apcer laika pārejošo dabu. “Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējis, viņš nekad nepaspēs…Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi.”
Grāmatā reti, zīmīgi foto. Tā lasāma latviešu un angļu valodā.
Komentāri