Ziemassvētku vakarā cilvēki dosies uz baznīcām, lai kopīgi uzklausītu Ziemassvētku vēsti. Cēsu sv. Jāņa baznīcā pie durvīm ikvienu ienācēju sagaidīs draudzes māsas, viņu vidū arī Maija Kalnupa, kura pazīstama ar savu nebeidzamo optimismu, stāstnieces prasmi un māku saprasties ar bērniem. Gadus piecus viņa kalpo par skolotāju arī draudzes svētdienas skolā.
Mūsu saruna notika Cēsu svētā Jāņa baznīcā, kur Maija dežurēja, lai pirmssvētku nedēļā dievnams būtu atvērts. Fonā skanēja Ziemassvētku dziesmas un, tikko ienācu, Maija teica – izstāstīšu liecību, un stāstīja kārtējo apliecinājumu, kā Dievs iepriecinājis viņu Ziemassvētkos. Maija labprāt baznīcā dežurē arī vasarās.
– Man patīk dežūras, tā ir tāda brīnišķīga kalpošana. Esmu pensijā, man ir laiks, esmu izstrādājusi savu sistēmu, kā pastāstīt ienācējiem par Dieva varenību. Man ir 38 stāstiņi, kas nav manis izdomāti, esmu tos kādreiz kaut kur izlasījusi un atradusi par labiem esam. Varbūt esmu tur kādu domiņu pieslīpējusi. Dažam esmu tikai uzrakstījusi pirmo rindu, lūk, (Maija izņem un rāda nelielu blociņu) „Tēvocis ar desmit santīmu monētām”. Gribi, pastāstīšu! Tēvocis atbrauc ciemos pie sava krustdēla Jānīša un jau pirmajā vakarā izvelk no kabatas desmit santīmu monētu un viņam iedod. Tā ik pēc brītiņa viņš pasauc krustdēlu un iedod desmit santīmus. Jānītis jau sāk ap krusttēvu vien grozīties, viņi abi staigā apkārt, runājas, un ik pa laikam krustdēlam tiek pasniegti desmit santīmi. Jānītis pamana, ka krusttēvam vesels maisiņš pilns ar šīm monētām, un saka: „Krusttēv, ko tu man tās dod pa vienai, dod visas uzreiz!” „Nē,” atbild krusttēvs, „tad tu nenāksi pie manis.” Tāpat ir ar Dievu, ja Viņš visu uzreiz iedos, cilvēki Viņu aizmirsīs un vairs nenāks baznīcā. Tāpēc vienmēr Viņam jālūdz, un Viņš allaž kaut ko iedos. Vai nav labs stāsts?
– Kāpēc sāki darboties svētdienas skolā, tas bija iekšējs aicinājums?
– Pat nezinu. Draudzē gan nonācu mazbērnu dēļ. Reiz atnācu uz dievkalpojumu pirmajos Ziemassvētkos. Pēc dievkalpojuma mācītājs visiem pie durvīm atvadoties spieda roku, un mani tas aizkustināja. Es te vienreiz ienākusi, bet man izrāda šādu labestību. Mājup ejot nolēmu, ka vajadzētu mazbērnus sūtīt uz svētdienas skolu, bet sāku domāt, kā es viņus varu tur sūtīt, ja pati neko nezinu. Izgāju mācības, tiku iesvētīta draudzē, un nākamgad 31.decembrī būs desmit gadi, kopš esmu te.
Kļūstot par pilntiesīgu draudzes locekli, domāju, kas varētu būt mana kalpošana. Tā kā man patika darboties ar mazbērniem, viņu draugiem, nolēmu, ka tā varētu būt mana izvēle.
– Kā vecmāmiņa esi pazīstama krietni plašākam bērnu lokam.
– Jā, visiem mazbērniem esmu bijusi klases vecmāmiņa, pat nezinu, kā tas sanāca. Darbojos aktīvi, jo man patīk būt kopā ar bērniem. Palīdzēju gatavoties klašu pasākumiem, vadīju konkursus, viktorīnas. Atceros, kad manā klasē bija jāraksta projekti par Gauju, lasīju viņiem veselas lekcijas par šo tēmu, jo Gauja man īpaši mīļa. Sapratu, ka bērni paši tik daudz neatradīs, bet, ja es pastāstīšu, tas arī varbūt paliks viņu atmiņā. Vai tad man grūti?
– Tu esot rīkojusi ekskursijas arī pagalma bērniem?
– Jā, kad mazbērni bija mazāki, darījām to kādus piecus, sešus gadus. Jo bērniem ir nepieciešami arī šādi piedzīvojumi. Tagad ar prieku secinu, ka bērni to atceras, visi man joprojām draugi, sveicina, nāk parunāties. Nesen viens tāds garš puisis pienāk uz ielas klāt un saka: „Vecomamm, kad iesim pārgājienā?!” Tas ir forši.
Mums bija savi maršruti, arī savs karogs, ar ko saistās viens anekdotisks atgadījums. Parasti mūsu mērķis bija tilts pie Rāmniekiem, jo tur otrpus Gaujai ir jaukas vietas, kur tusēties. Tā bija vienīgā reize, kad palikām tur pa nakti teltīs, jo parasti tikām galā vienā dienā. Iezīmējām savu teritoriju ar lentēm, meitenes pie viena galda ārpus mūsu nometnes teritorijas zīmēja karogu. Kad tas pabeigts, karogu atstājām, lai žūst, bet paši savā nometnē darbojāmies. Te redzam, ka atpūtas vietā iebrauc mašīna un apstājas pie galda, kur stāv karogs. Saku puišiem, lai aizskrien pēc karoga, nepaskatoties, ka viņi jau izkrāsojušies kā indiāņi. Atbraucēji, ieraudzījuši mūsu indiāņus, kuri skrien pie viņiem, salēca mašīnā un ātri pazuda. Tā pilnīgi negribot aizbiedējām atpūtniekus.
Par šādām nakšņošanām varu teikt tikai vienu, telts vajadzīga tikai viena, un tā pati vecmāmiņai. Jauniem jau nevajag. Tagad visi izauguši, pārgājienu un kopīgu tusiņu laiks beidzies.
– Var teikt, ka tu esi ideāla vecmāmiņa.
– Es neesmu stingra, bet sevi attaisnoju, ka stingrībai jau ir tēvs un māte. Vecāmamma ir, lai pažēlotu, pamīļotu, palīdzētu, kur un kad var. Teiksim, iedot kādu santīmiņu kabatas naudai. Ceru, ka viņi tos tērē kārumiem, nevis cigaretēm. Iespējams, ka kādreiz pa kādam dūmam uzvilkuši, kurš gan to nav darījis. Pati to kopā ar brāli izmēģinājām, man bija septiņi gadi, viņam – pieci. Abi uzpīpējām, es atmetu, brālis turpina joprojām. Atceros, tolaik personīgās mašīnas bija tāds īpašs šiks, un mēs ar brāli spriedām – kad izaugsim lieli, nopirksim mašīnu, sēdēsim tajā un pīpēsim, cik ādā lien. Neviens mums to nevarēs liegt.
Diemžēl tagad esmu pārsteigta, cik daudz jauniešu pīpē, arī meitenes. Tak pīpē pavisam vēl bērni. Un pamēģini tādam puišelim aizrādīt, viņš tūlīt teiks: „Es pateikšu tavam vīram, ka tu uz ielas svešiem vīriešiem uzmācies!” Esmu sapratusi, ka bariņu nevar uzrunāt, jo viņi grib izrādīties citu priekšā un tāpēc lec acīs. Vajag uzrunāt pa vienam, augstākais – divus. Es izstāstu kādu savu stāstiņu, kopā pasmejamies, viņš atzīst, ka nav labi pīpēt, tiesa, nav zināms, vai viņš to ņem vērā.
– Kādi ir bērni, kuri nāk uz svētdienas skolu, viņi ar interesi uztver stāstīto?
– Man grūti runāt ar visiem, jo pirmos gadus darbojos ar vecāko grupu, kurā bija mani mazbērni. Tas varbūt nebija pareizi, jo viņi mani uztvēra nevis kā skolotāju, bet kā savējo. Tagad otro gadu esmu ar mazākiem. Nav viegli, jo man nav pedagoga izglītības. Tagad pēdējā svētdienā runājām par Dieva apsolījuma piepildījumu, tātad par Ziemassvētku vakaru. Te viena meitenīte saka – bet mēs jau šito stāstu esam dzirdējuši. Ko lai atbild? Jā, Ziemassvētku stāstu jau mēs visi zinām, bet katru gadu to ir svarīgi uzklausīt no jauna. Varbūt neprotu to pareizi izstāstīt bērniem.
– Tu bieži dežurē arī vasarā, vai tūristi, ienākot baznīcā, taujā pēc informācijas par baznīcu, par ticības jautājumiem?
– Vispirms paprasu, vai grib kaut ko nopietnu, vai tādas mazas rozīnītes. Pastāstu par Latvijas ģerboni loga vitrāžā, kas tur nostāvēja visus kara un padomju gadus. Dzirdēju, kā Daumants Vasmanis uz tūristu jautājumu, kā tas bija iespējams, ka padomju laikos to nenovāca, atbildēja, ka laikam bijis pārāk augstu un neviens nav gribējis tur kāpt. Es stāstu, ka tas kārtējo reizi apliecina Dieva svētību savam namam, neaizmirstot ik pa laikam izstāstīt kādu no saviem stāstiņiem. Man patīk runāt, varbūt dažkārt pat par daudz. Tad atceros vienu lūgšanu, kas noslēdzas ar vārdiem: „Dievs, palīdzi man turēt muti, jo Tu zini, ka viens pļāpīgs cilvēks pārējiem krīt uz nerviem!”
– Apmeklētāji ieklausās stāstiņos?
– Jā, jo es atrodu tiem pareizo vietu un laiku. Piemēram, aizeju pie Valda Atāla gleznas, kas redzama baznīcā, un izstāstu šādu stāstiņu. Viens kristietis nomirst un, protams, nonāk debesīs. Eņģelis viņu izvadā visur, iepazīstina ar paradīzi, kas tur atrodams – kādi skaisti parki, kādas ēkas, pilis. Bet tur ir viena tāda zema ēka bez logiem, ar vienām šaurām durvīm. Cilvēks prasa, lai parāda, kas tur. Eņģelis gan sākumā negrib, bet, kad cilvēks neatlaižas, piekrīt. Tur pa visu māju ir gari plaukti, uz kuriem saliktas kastītes, uz kurām cilvēku vārdi. „Vai mans arī?” jautā cilvēks. „Protams,” paskaidro eņģelis. Kristietis atrod savu kastīti, bet eņģelis saka: „Varbūt never vaļā?” Nē, cilvēks tomēr atver kastīti un redz, ka tā pilna Dieva svētībām. Dievs katram sagatavojis daudz svētību, un kaut ko jau Viņš iedod katram. Bet, ja cilvēks nelūdz, ļoti daudzas no šīm svētībām paliek neizmantotas. Tad saku, ka Valdis Atāls gan laikam daudz lūdzis, jo viņam ticis tik daudz svētību – viņš dzied, sacer dziesmas, raksta dzeju un, lūk, no punktiņiem vien spēj izveidot gleznu.
Man patīk dienas, kad apmeklētāju daudz, jo neprotu sēdēt mierā. Ja es mācētu runāt angliski, būtu daudz labāk. Esmu iekalusi nepieciešamās frāzes, man ir bukletiņi, ko dodu un saku, ka varat iet un skatīties around, ka var uziet tornī. Tad viņi domā, ka var ar mani sarunāties angliski, bet es saku no, no, es tikai very little runāju angliski.
– Ko tev nozīmē Ziemassvētki?
– Man grūti to tā izstāstīt, es tos izjūtu sirdī, tas ir kaut kas īpašs. Lai gan saka, ka Lieldienas ar augšāmcelšanos ir nozīmīgāki un lielāki svētki, Ziemassvētki tomēr ir mīļāki. Prātā jau ir Ziemassvētki bērnībā, bet tie bija citādāki, jo bērniem šie svētki saistās ar pavisam citām izjūtām un gaidām.
Man patīk Ziemassvētku dievkalpojumā stāvēt pie baznīcas durvīm, sagaidīt cilvēkus, dāvāt egļu zariņus un svecītes. Tā ir īpaša kopības sajūta.
– Vai tas, ka šogad tādi zaļi Ziemassvētki, nemazina svētku prieku?
– Droši vien, ka kaut kā nedaudz pietrūkst, bet mēs taču zinām, ka Ziemassvētki atnāk arī bez sniega. Tas nav izšķirošais. Tas varbūt svarīgi bērniem un tiem, kuriem Ziemassvētki nesaistās ar Kristus dzimšanu. Kristieši priecājas jebkuros laika apstākļos, kaut vai par zaļo zālīti, kas tiek dāvāta vēl decembrī.
– Kas palīdz saglabāt optimismu?
– Nezinu, varbūt tas ir kā protests pret tiem, kuri ir drūmi un pesimistiski. Skaidri zinu, ka es tāda nekad nebūšu. Tagad iznākusi jauna grāmatiņa „Pozitīvās domāšanas spēks”, nezinu gan, vai grāmatnīcā vēl palikušas, jo es nopirku septiņas. Tā ir laba, uzrakstīta vienkāršā valodā, es ieteiktu ikvienam.
– Bet vai šādas grāmatas palīdz?
– Par citām nezinu, bet šī noteikti! Es tagad katru rītu pieceļoties noskaitu: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!” Bet man jau sen tā iegājies, ka izejot no mājas, vienmēr pasaku: „Jēzus ir mans Kungs!” un noskaitu Psalmu „Tas kungs ir mans gans…” Ja jūtu, ka manas domas tajā laikā klīdušas kaut kur citur, skaitu vēlreiz. Jo tās domas jau grūti kontrolēt. Saprotu, ka tas nav labi, bet tās man itin bieži pamanās kaut kur aizklīst. Ne reti ir tā, ka, skaitot Tēvreizi, tās aiziet prom, lai gan būtu jāpiedomā pie katra vārda. Bet Tēvreizi zinu tā, ka var skaitīt nedomājot. Bet tās domas klīst prom arī dievkalpojumā, tad es lūdzu: „Palīdzi man sekot līdzi sprediķim un neļauj domām aizklīst. Ja nu tās tomēr aizklīst, lai ir pie līdzīgām tēmām, nevis ikdienišķos sīkumos!”
– Kāds ir tavs Ziemassvētku vēlējums?
– Manuprāt, nav viena, universāla velējuma, kas der visiem. Vajadzētu katram savu, individuālu, lai apsveikuma saņēmējs saprastu, ka sūtītājs īpaši piedomājis par viņu.
Komentāri