Trijos Latvijas pagastos – Cēsu rajona Vaives, Aizkraukles rajona Valles un Saldus rajona Lutriņu – aptaujāti vismaz pusotra simta iedzīvotāju, cenšoties izzināt, vai salīdzinoši mazos lauku pagastos iedzīvotāji bažās par sociālo atstumtību. Pētniecisko projektu “Trīs Latvijas reģionu pagastu sociāli atstumto grupu iespēju darba tirgū veicināšana” finansējis Eiropas Sociālais fonds, jaunas informācijas iegūšanai tērēti arī valsts līdzekļi. Pētījumā gūtie rezultāti tika prezentēti Vaives pašvaldībā. Iedzīvotājiem par pētījumā iegūtajām ziņām gan bija niecīga interese, bet sociālās jomas speciālisti uzsver, ka pētījuma rezultātus varbūt izmantos, lai vērtētu pagasta attīstības iespējas un savlaicīgi izvērtētu riskus.
“Priecēja, ka situācija pagastā nav sociāli tik bezcerīga, kā pierasts dzirdēt, kad raksturo dzīvi laukos. Iedzīvotāji bija atzinuši, ka darbu var atrast, ja vien ir paša vēlme strādāt. Sociālās atstumtības riska grupas ir vairākas, bet jāpiekrīt, ka visgrūtāk klājas cilvēkiem, kuri bez darba palikuši pirmspensijas vecumā. Viņi vēlas strādāt, bet darba devējs viņus nepieņem, jo vajadzīgi jauni, spēcīgi cilvēki. Tagad izmanto citas tehnoloģijas, piecdesmit gadus vecam cilvēkam šo iemaņu visbiežāk trūkst. Cilvēks, kurš ir gados, vēlas darbu padarīt uz glanci, ja viņam šķiet, ka to nevarēs, tad sevi darba tirgū nemaz nepiedāvā, ” komentēja Vaives pagasta sociālā dienesta vadītāja Rudīte Petrova un piebilda, ka neviens, arī līdz šim veiktais sociālās vides pētījums gatavu recepti situācijas uzlabošanai nav devis, tāpēc risinājumi jāmeklē ikdienā.
Pētījuma autori secinājuši, ka būtiski situācija atšķirīgu novadu pagastos neatšķiras. Kā sociālās atstumtības riska grupas minami jaunieši, kuriem zema izglītība un pamatprasmes, pirmspensijas vecuma pagastu iedzīvotāji, vientuļie vecāki, daudzbērnu ģimenes, sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pētnieki uzsvēra, ka sociālās atstumtības jēdziens nav sinonīms vārdam ”nabadzība”. Ja nabadzība bieži ir paša cilvēka rīcības un dzīvesveida sekas, tad sociālā atstumtība kā jēdziens parādījies pirms 20 gadiem, un tas nozīmē sabiedrības līdzatbildību par indivīda dzīves kvalitāti.
Šī pētījuma autori respondentiem uzdevuši arī daudzus personiskus jautājumus. Interesantākais no tiem – vai cilvēki jūtas laimīgi.
“Biežākā atbilde bija – ja visi saticīgi mājās dzīvojam, tad esmu laimīgs. Ko vajadzētu, lai laimes sajūta augtu? Darbu man īsti neviens neminēja, bet sacīja, ka vajag mazliet vairāk naudas. Vidējais laimes sajūtas novērtējums bija četri ar pusi. Skala bija sastādīta no viens līdz deviņi. Tātad pietiekami laimīgi ir cilvēki,” skaidroja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un minēja, ka pamanāma saikne starp laimes izjūtu, naudu un sociālās atstumtības riska esamību. “Tomēr nevaru teikt, ka bagātākie noteikti ir laimīgāki,” tā pētnieks. Rudīte Petrova sprieda , ka šodienas sociāli ekonomiskajā situācijā ir grūti spriest par to, cik laimīgi tomēr ir pagasta iedzīvotāji. “Viss atkarīgs no tā, cik augsta cilvēkam ir laimes latiņa. Viens jūtas laimīgs, jo šodien ir paēdis, cits par to, ka varējis apmeklēt koncertu. Priecājos, ka cilvēki teikuši – viņi ir laimīgi,” tā R.Petrova.
Komentāri