Apritējuši 20 gadi, kopš Cēsīs darbojas biznesa augstskolas “Turība” filiāle. Svinīgā pasākumā pulcējās filiāles pasniedzēji, sadarbības partneri, augstskolas vadība.
Rektors un valdes priekšsēdētājs Aldis Baumanis, uzrunājot klātesošos un sakot īpašu paldies pasniedzējiem, uzsvēra, ka šajos 20 gados filiāles pasniedzēji visi kopā studentiem novadījuši lekcijas vairāk nekā 48 tūkstošus stundu garumā: “Skaitlis jau pats par sevi neko nenozīmē, bet, ja ņemam vērā, ka gadā ir vairāk nekā 8,8 tūkstoši stundu, sanāk, ka jūs, runājot cits pēc cita visu diennakti, esat runājuši vairāk nekā sešus gadus pēc kārtas.”
Viņš atcerējās filiāles pirmsākumus, norādot, ka lēmums par tās atvēršanu Cēsīs nav bijis pēkšņs. Augstskolai pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas raksturīga rūpīga statistiskas, finansiālu un citu faktoru analīze. Toreiz tabulā sarakstītas vairākas pilsētas, to iedzīvotāju skaits, vidusskolēnu skaits, ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju un citi kritēriji un veikta analīze.
“Viens no kritērijiem bija arī potenciālās attiecības ar pašvaldību, arī konkurentu tuvums, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc esam Cēsīs, nevis Valmierā,” atklāja A. Baumanis. “Lēmums tika pieņemts par labu Cēsīm, bet toreiz nezin vai bija pārliecība, ka būsim te 20 gadus un turpināsim strādāt arī trešajā desmitgadē. Pašvaldība, tās vadītājs Gints Šķenders, Izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina bija ieinteresēti, pretimnākoša bija arī Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Bērziņa. Pēc šiem 20 gadiem varam teikt, ka esam pateicīgi, ka nonācām tik labas pašvaldības paspārnē pie tik labestīgas un pretimnākošas skolas direktores. Vēl virkne citu aspektu sekmēja to, ka esam te jau 20 gadus un būsim vēl! Mēs te iederamies!”
Augstskolas “Turība” padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, kurš ir arī Cēsu novada iedzīvotājs, uzsvēra filiāļu nozīmi izglītības sistēmā: “No dažādiem izglītības politikas veidotājiem dzirdēts, ka filiāles nav nepieciešamas, izglītību var iegūt Rīgā, to gan pārsvarā runā rīdzinieki, toties sarunās ar uzņēmējiem dzirdu pilnīgi pretējo. Viņi saka paldies, ka pilsētās, kur dzīvo, var iegūt ikdienā nepieciešamās zināšanas grāmatvedībā, tiesībzinātnēs, citās jomās. Tas vislabāk parāda, ka filiālēm ir vieta izglītības sistēmā.”
Šo 20 gadu laikā “Turības” Cēsu filiālei bijuši tikai trīs vadītāji. Pašā sākumā neilgu laiku to vadīja Roberts Modriņš, tad stafeti pārņēma Gita Janševica, kura kādā brīdī amatu uz pieciem gadiem nodeva Ingai Jurševskai, tagad atkal pie vadības atgriezusies G. Janševica. Viņa ar smaidu atcerējās, ka filiālē sākusi strādāt kā pasniedzēja, taču, vērojot ikdienu, secinājusi, ka darītu citādāk, ja būtu vadītāja: “Tad kādā brīdī man zvanīja no “Turības”, vai es būtu ar mieru pārņemt filiāles vadīšanu? Nodomāju, kāpēc ne, jo es taču zinu, kā vajag darīt! Man ļoti patīk augstskolas moto: “Brīvība. Uzņēmība. Kompetence.” Man to ļauj realizēt, laikam tāpēc esam uz viena viļņa.”
Svētku reizē pateicību saņēma visi filiāles pasniedzēji, kuri šobrīd strādā. Dažs no viņiem to dara visus 20 gadus, cits sācis tikai šajā mācību gadā.
Nikolajs Ozoliņš, kurš lasa lekcijas tiesībzinātnēs, atzina, ka viņam Cēsis, kas ir dzimtā pilsēta, ir vairāk galvaspilsēta nekā Rīga: “Pasniegt lekcijas savā pilsētā ir liels gods, jo mani te zina, bet tas arī uzliek daudz lielāku atbildību. Lekcijās nevaru nebūt līmenī, man pat jābūt labākam nekā Rīgā.”
RTU Cēsu studiju un zinātnes centra vadītājs Armands Sīlītis uzteica labo sadarbību starp visām augstskolu filiālēm, topot pat kopīga reklāmas kampaņa. Viņi savā starpā labprāt daloties pieredzē, viņš daudz varot mācīties no Gitas, kurai krietni lielāka pieredze.
Inga Jurševska, kura ne tikai piecus gadus bijusi filiāles vadītāja, bet visus 20 gadus ir arī pasniedzēja, atzina, ka viņu saista “Turības” vēstījums un vadības spēja vadīt šo “kuģi” zinīgi un prasmīgi. Viņa pozitīvi vērtē visus 20 gadus kopā ar augstskolu: “Kad filiāle svinēja piecu gadu jubileju, piedaloties pasākumā, man nebija nojausmas par to, ka 15 gadu jubileju nāksies rīkot pašai. Šovakar sapratu, ka filiāles vadīšanas brīdis laikam ir vienīgais manā darba mūžā, kur pati esmu izrādījusi iniciatīvu, nevis tikai atsaukusies kādam piedāvājumam. Brīdī, kad Gita posās prom no filiāles vadītājas posteņa, nolēmu pieteikties, jo bija sajūta, ka es to varu. Arī Gita mani iedrošināja pieteikties. Ne mirkli nenožēloju šo savu izvēli. Pēc pieciem gadiem, ejot prom no šī amata, man bija ļoti svarīgi, lai to pārņem cilvēks, kurš zina, saprot filiāles darbu, un tad Gita atkal bija gatava atgriezties. Bet ar augstskolu turpinu sadarboties kā pasniedzēja un atzīšos – darbs ar studentiem sniedz ļoti lielu gandarījumu.”
Komentāri