Veikala „Līvi” īpašnieks Leons Valdmanis stāsta, ka jaunu veikalu cēlis tāpēc, ka vecais vairs neatbilda visām prasībām: „Man vajadzēja vai nu veikalu slēgt, vai celt jaunu, modernu ēku. Ņemot kredītu bankā, domāju, ka vietējie iedzīvotāji te iepirksies vairāk, tomēr ļoti jūtams pilsētas tuvums. Tā ar saviem lielveikaliem manu biznesu ietekmē negatīvi. Lielveikalu tīkli var atļauties no ražotājiem prasīt akcijas cenas, ko es nevaru. Tomēr nevarētu teikt, ka manā veikalā preces ir stipri dārgākas nekā Cēsīs.” L. Valdmanis skaidro, ka bizness īsti nesokas, un viņš domā par veikala slēgšanu: „Gribu beigt kredītsaistības un tad, iespējams, kādu no saviem četriem veikaliem slēgšu.”
Skumji, ka valsts nekādi neatbalsta mazos uzņēmējus. Milzīgā prasību gūzma ir vienāda gan lielajiem, gan mazajiem uzņēmumiem. Tā nospiež mazos pie zemes. L. Valdmanis: „Ļoti gribētu, lai valsts atbalsta – vislielākais atbalsts būtu vienkārši netraucēšana. Es neprasu subsīdijas. Domāju, ka pašreizējā valsts politika visus mazos uzņēmumus izputinās. Tas ir tikai laika jautājums. Lielie tirgotāji, kas spēj dempingot cenas pat divus gadus, mazos nospiež vienos vārtos. Lielie var uzstādīt savas prasības ražotājam, kas savukārt koriģē mazos uzņēmumus.”
Līdz ar apgrozījuma problēmām uzņēmējs saskaras arī ar darbaspēka trūkumu: „Nepieciešams lielāks apgrozījums, lai maksātu lielākas algas. Par tādām algām, ko tagad maksāju, neviens īpaši negrib strādāt. Piesakās tā saucamie štata bezdarbnieki, kuri neilgu laiku pastrādā, lai būtu ko uzrādīt nodarbinātības aģentūrai un atkal varētu sēdēt mājās un saņemt pabalstu. Manuprāt, šie pabalsti pilnīgi nemaz nav vajadzīgi, jo nestimulē cilvēku meklēt darbu.”
Amatas domes priekšsēdētāja Elita Eglīte skaidro, ka arī pašvaldība nekādi nevar palīdzēt, var tikai lūgt veikala īpašnieku to neslēgt: „Ja mums būtu līdzekļi, labprāt dotētu veikalu, jo saprotam, ka tas ciematam ir nepieciešams. Tas ir tāds pats infrastruktūras objekts kā ielas. Manuprāt, lauku mazo veikaliņu specifika varētu būt vietējo iedzīvotāju ražotās produkcijas pārdošana. Skumji, ka valsts ar daudzajām formalitātēm noslēgusi šo nišu.” L. Valdmanis stāsta, ka labprāt tirgotu vietējo iedzīvotāju izaudzēto, bet tad jānokārto tāds dokumentu kalns, ka tas ne morāli, ne finansiāli nav pa spēkam: „Kādreiz bija sagādes cehi. To produkcija tiešām bija garšīga. Tagad lauku veikalos nākas pārdot poļu dārzeņus, bet vietējās tantes divus maisus garšīgu kartupeļu vai trīs litrus krējuma tirgot nevar, jo, kamēr nokārtos papīrus, viss jau būs sabojājies.”
Komentāri