Septiņdesmitgadniece Dzidra Indriksone vairākus gadus ir mājas aprūpes dienesta kliente. Dzidra neslēpj, ka pēc ceļgalu operācijas un muguras problēmām pati ar visu ikdienas soli galā netiek.
“Nav tā, ka nemaz no mājas neizeju. Braucu uz pilsētu, eju uz bibliotēku, bet ir grūti uzkopt māju, sanest malku. Un jāsaka jau godīgi – man Sarmīte vajadzīga arī tamdēļ, lai varētu parunāties. Viņa taču nekad neaiziet, mani nesamīļojusi. Tādus cilvēkus ar uguni mūsdienās neatrast,” dalījās Dzidra Indriksone un atcerējās reizes, kad svētdienās, braukdami no pilsētas, pie viņas ieskrien Sarmītes bērni, lai tikai apjautātos – vai jums kā nevajag? Vēl Dzidra stāsta, ka viņai klājas labi, jo dzīvo tuvu Cēsīm, kur mīt meita un mazdēls.
“Jaunajiem ir tik daudz darba, ka nevaru prasīt, lai pie manis brauc katru dienu. Es priecājos, ka pie manas pensijas vēl valdība nav klāt ķērusies, bet meitai jau algu rudenī apgrieza, drīz laikam arī jaunajām ģimenēm būs jādzīvo no minimuma vien. Tad jau par maniem 152 latiem būtu grēks sūdzēties. Un neko arī nesaku, ka tagad par mājas aprūpi būs pieci lati mēnesī jāsamaksā. Kā ir, tā ir. Šie cilvēki, domājot par veciem un slimiem, soļus nekad nav skaitījuši. Labāk maksāju un zinu, ka pakalpojumu saņemšu,” tā Dzidras kundze, bet piebilda, ka nesaprot, kā ar dzīvi galā tiek veci cilvēki dziļos laukos.
“Nesaprotu, kāpēc te uztaisīja to kolhozu? Apvienoja pagastus, un tagad būs novads pie novada. Noteikti bija labāk dzīvot tepat Amatā. Mūs pašvaldība atbalstīja. Neesmu no pabalstu prasītājiem, bet malkas iegādei pabalstu saņēmu pērn un arī šogad. Par 60 latiem kravu nopirkšu. Palīdzēja arī ar pabalstu zāļu pirkšanai. Kā būs turpmāk? Zinu, ka pašvaldībai naudas jau tagad trūkst. Nedomāju, ka lielajā novadā dzīve būs labāka,” tā Dzidra Indriksone.
Komentāri