Līdz pirmdienas vakaram novadā reģistrēti 459 bēgļi no Ukrainas. Apmeklētāju plūsma informācijas centrā ir viļņveidīga – visvairāk no rītiem un pēcpusdienās no pirmdienas līdz trešdienai, kā arī sestdienās.
“Druva” apmeklēja bēgļu informācijas centru otrdienas rītā, kad tika reģistrēti pieci cilvēki no Ukrainas, sniegtas atbildes ukraiņiem, kuri mūspusē jau apmetušies, izdalīti iknedēļas pusdienu taloni.
Centra pārstāve Iveta Jermolājeva teic, ka dienā vidēji jāapkalpo 20 cilvēki, tagad vairāk ierodas ukraiņi, kas varējuši doties bēgļu gaitās caur Krieviju, jo bēgt no Ukrainas teritorijas ir ļoti riskanti: “Ukraiņi, kas ieradās pie mums drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, mazāk bija pieredzējuši kara šausmas. Bēgļi, kas tagad iebrauc Latvijā, jo Ukrainā palikušo tuvinieku dēļ, cilvēku, kas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nevar aizbraukt, kavējušies, kara apstākļos bijuši ilgāk. Viņi izgājuši cauri ellei, dzīvodami pagrabos bez ūdens, bez pārtikas, kopā ar mirušiem cilvēkiem, bēguši, braucot cauri teritorijām, kur var būt mīnas, piedzīvojot neizsakāmas sāpes.
Nereti viņu veselības stāvoklis nav labs. Līdz ar to tagad ļoti aktuāla ir veselības aprūpe, medikamenti, tāpēc liels paldies kultūras biedrībai “Harmonija”, kas organizēja gleznu ziedošanu un par saziedoto sarūpēja dāvanu kartes aptiekās, tās šiem cilvēkiem ir ļoti liels atbalsts. Ļoti daudz ir sociālo jautājumu. Aktuāli arī jautājumi par skolām, mācībām. Bet Ukrainā ir arī laba online sistēma, viņi turpina mācīties ukraiņu skolās. Tomēr, ja izlemj mācīties uz vietas, bērniem ir lielākas iespējas socializēties, apgūt valodu. Arvien vairāk parādās arī jautājums par psiholoģisko atbalstu, arī to cenšamies organizēt. Tas arī ir rādītājs, ka cilvēki ir jau nedaudz iedzīvojušies, pirmās pamatlietas sakārtojuši, un tad var padomāt par citām vajadzībām. Pārsvarā gan psiholoģisko atbalstu meklē bērniem.”
Informācijas centra pārstāve novērojusi, ka reti kurš ukrainis nav gatavs mācīties latviešu valodu vai nemeklē darbu: “Visbiežāk darbu nemeklē, ja ir plāns drīzumā atgriezties vai doties tālāk. Palīdzam uzzināt, kādi ir darba piedāvājumi, informācija ir gan mums centrā, gan plašākas ziņas var saņemt no Nodarbinātības valsts aģentūras, gan arī jaunnedēļ pašvaldība rīkos jau otro darba biržu, kas ļauj darba devējiem un ukraiņiem ērti uzzināt citam par citu.”
Iveta Jermolājeva vērtē, ka ukraiņi uz centru nāk gan pēc praktiska, gan emocionāla atbalsta. Informācijas centrā nelielā telpā salikts arī nedaudz apģērbu un apavu, lai tūdaļ palīdzētu ģimenēm, kas atbrauc tikai ar to, kas mugurā. Centra pārstāve dalās ar viena stāstu, apliecinot, ka arī paši ukraiņi cits citam nesavtīgi palīdz: “Ģimenei pieticis naudas, lai nokļūtu līdz pirmajam punktam, bet tikšanai tālāk uz Latviju naudas pietrūcis. Bet kāds svešinieks viņiem – mammai ar diviem bērniem – iedeva 100 dolārus ar piebildi, ka viņam pietiek naudas, lai tiktu līdz savam galamērķim, tādēļ var iedot viņiem, lai viņi tiktu līdz savam galamērķim. Tā cilvēki dalās ar pēdējo, saprotot, ka tajā brīdī tas ir izdzīvošanas jautājums.”
Centra pārstāve Māra Juzupa ir apkopojusi ziņas par brīvprātīgajiem, kas nepieciešamības gadījumā var aizvest ģimeni nofotografēties dokumentiem vai aizvest pēc pārtikas pakām, uz labdarības biedrību pēc apģērba. Tāpat ukraiņi atnāk padalīties, kurš bijis uz darba interviju, vienkārši pajokojas, vai pat runā dzeju. I.Jermolājeva: “Un tā mums visiem priecīgāks prāts.”
Stāstot par atbraucēju izmitināšanas iespējām, centra pārstāve teic, ka tās izsīkst, šobrīd tiek piedāvātas vietas ārpus pilsētas. Piemēram, ģimenes, kas tikko piereģistrētas, dzīvos Amatas pagastā Ģikšos un Raiskumā. Tāpēc, ja vietējiem iedzīvotājiem, īpaši cēsniekiem, ir iespējams izmitināt kara bēgļus, lūdz pieteikties: “Cēsīs visnotaļ daudz ukraiņu dzīvo pie pilsētniekiem, kuri devuši pajumti un palīdz iekārtoties, arī palīdz meklēt darbu vai, ja paši ir uzņēmēji, piedāvā darbu.”
Ukrainiete Irina Kaļužnaja, kas uz Cēsīm atbraukusi kopā ar meitām, septiņu un sešpadsmit gadu vecām, “Druvai” atzina, ka svarīgi atrast darbu. Viņa meitas audzina viena, Ukrainā strādājusi divās darbavietās, tādēļ uzsver, ja cilvēks grib strādāt, tad visu var izdarīt un visas grūtības pārvarēt: “Šobrīd visaktuālākais bija atrast dzīvesvietu, mums bēgļu centrā Rīgā pastāstīja par iespēju braukt uz Cēsīm, pagaidām dzīvosim Ģikšos, bet ceru, ka ar laiku atradīsim vietu pilsētā. Meitenes mācās attālināti, abas spēlē arī instrumentu, diemžēl vecākās meitas mūzikas instrumentu nedrīkstējām ņemt līdzi, tāpēc būs sarežģītāk pabeigt mācību gadu.”
Sieviete atzina, ka joprojām grūti aptvert notiekošo Ukrainā, grūti noticēt, ka vietās, kur dzīvots, kur vadīta ikdiena un svētki, viss ir sabombardēts un izpostīts. Viņa, audzinot meitas, vēlējusies strādāt un dzīvot dzimtajā vietā, bet tagad grūti paredzēt, kāda būs nākotne.
Komentāri