“Miezītis, tas ir labi,” nosaka Donāts Ivanovskis, apsēžoties zem ābelēm pavēnī, lai parunātu par Jāņu alus darināšanu. Donāts ar sievu Helēnu Nītaurē dzīvo četrdesmit gadus. Abi te ieradušies no Rēzeknes puses darba dēļ . Bet ne jau par to bija saruna, lai gan dzīvošanu Nītaurē Helēna uzsver ar to, ka šeit dzimuši un izskolojušies abu trīs bērni.
Ivanovsku ģimene alus jeb tautā sauktā miezīša darīšanas prasmi mantojusi no vecākiem. „Pēdējo reizi alu taisīju pagājušajā gadā, bet gan Latgalē, pie māsas. Te, Nītaurē, man nav tādu kublu. Tēva mājās Latgalē saglabājušies visi alus taisīšanas trauki. Tur ir kubli, kuros katrā var sataisīt divdesmit divus spaiņus alus. Iebēru pusi maisa miežu, briedēja pusotru diennakti. Kad graudi izdīguši, tos izņem ārā un izžāvē. Saulē nevar žāvēt, tad iesals iznāk bāls. Vislabāk to darīt pirtī, bet jāraugās, lai tā nav piedūmota, jo citādi alum būs dūmu garša. Kad graudi izmet asnus, caur sietu tie jāizkapā laukā. Alus gatavošanas pirmsākums prasa apmēram nedēļu. Kad graudi izžuvuši, tos samaļ dzirnavās, bet tā rupji. Pēc tam gatavo alus iesalu. Jāvāra lielais ūdens katls ar apiņiem. Pagājušajā gadā tos mežā salasīju septiņus maisus. Apiņi jāžāvē mājas bēniņos un jāraugās, lai netiek klāt pelējums. Ja pareizi izžāvē, tie derīgi simtu gadu,” zinoši saka Donāts un atzīst, ka būtībā alus darīšanas procesu viens cilvēks nevar veikt, jo tas ir nepārtraukts un visam jānotiek ļoti precīzi. “Kādam jānes ūdens, citam jāpieskata alus gatavošanās process. Cukuru daudz likt klāt nevar, tad sanāks brāga. Tāda kā tagad veikalos. Alus – deviņi ar pusi grādu! Tas jau nav nekāds alus, bet spirts! Paštaisītam alum nav vairāk par trim, četriem grādiem. Latgales pusē alu pildīja lielās ozolkoka mucās, katrā sagāja pieci spaiņi,” aci piemiedzis, rēķina Donāts un stāsta, ka alus Latgalē bijis tradicionāls dzēriens ne tikai Jāņos. “Kad pļāva sienu, sanāca talkā kaimiņi, pa astoņi, deviņi vīri – pļauj un iedzer alu. Tā ir tradīcija, ja talka, tad alum jābūt. Atceros, man bija astoņi vai deviņi gadi, kad biju mēslu talkas vezuma kučieris. No kaimiņiem sabrauca četri, pieci zirgi. Tolaik veikalā neko nepirka, visu sataisīja mājās. Cilvēki bija paēduši un viens pret otru sirsnīgāki nekā tagad,” atceras Donāts un, atgriežoties pie alus darīšanas tradīcijām, uzsver, ka kublos, kur darina alu, nedrīkst sālīt gaļu un skābēt gurķus, jo tad dzērienam būs piegarša.
„Latgalē kādreiz bija skaista līgošana. Katrā mājā bija cienāšana, dziedāšana un dejošana,” vīru papildina Helēna. „Tagad dzimtajā pusē gandrīz visi svētku paražu zinātāji ir miruši, bet jaunie, tās nezinot, piedzeras. Agrāk visās mājās bija pašu gatavots miezītis, bet neviens neapdzērās.” Donāts atceras krūzi no pirmajiem ulmaņlaikiem: “Tā bija zilas emaljas, kurā satilpa seši līdz astoņi litri alus. No tās cienāja visus Jāņa bērnus.” Helēna turpina atmiņas, ka Jāņu dienas rītā bērni gājuši pie ugunskura meklēt naudu, jo Latgalē bijis ticējums, ka dzirksteles, kas naktī krita no Jāņu ugunskura, esot naudas radītājas: “Mēs, bērni, šo naudu gan nekad neatradām!”
„Tagad neviens vairs normālu alu mājās netaisa,” atceroties pieredzi ģimenē, Helēnu pārtrauc Donāts: “Nopērk maizes kvasu un pieber cukuru. Tas jau nav alus! Miezītis iet nebūtībā. Bet kad to raudzē – kāds aromāts! Visa māja smaržo! Būtībā, labu alu taisot, cukura nemaz nevajag. Pastāv dienas un rūgst tāpat.”
Kā cilvēki izdomājuši šo sarežģīto alus gatavošanas procesu, Donāts nezina, bet domā, ka tas noticis sensenos laikos, kad atklāja graudu diedzēšanas un rūgšanas procesu. “Ko tik cilvēks savas pastāvēšanas laikā nav atklājis gan sev par labu, gan sliktu, bet tāda jau ir dzīve,” nosaka Donāts un dodas ikdienas darbos, jo, dzīvojot meža vidū, daba liek nemitīgi kustēties.
Komentāri