Priekulietes Zanes Riekstiņas jeb Zanes Nuts pirmā grāmata iznāca 2020.gadā. Nu jau viņa paguvusi izdot sesto grāmatu. Ar Zani sarunājāmies par to, kā ir izdot grāmatu pašas spēkiem, kā var pagūt uzrakstīt sešus darbus neilgā laikā, un citām lietām.
– Pa dažiem gadiem esat paguvusi izdot jau sešas grāmatas! Vai rakstīšana ir pamatdarbs?
– 2020.gada maijā iznāca pirmā grāmata, nupat, 2023.gada sākumā, ir iznākusi mana sestā. Pašlaik rakstniecība ir mans pamatdarbs. Jāsaka, esmu mērķtiecīgi veidojusi, lai tas tā būtu. Ir vispārzināms fakts, ka rakstnieks Latvijā, būdams tikai rakstnieks, nopelnīt iztiku nevar. Sākumā izdevu grāmatas pati. Rakstīju ražīgi, darbi iznāca pietiekami bieži, arī žanrs, kurā rakstu, ir pietiekami populārs. Tā kā grāmatas pirka vairāk par vidējo minimumu, tad šajos gados iztiku izdevies nodrošināt tikai ar rakstniecību. Protams, jārēķinās, ka ienākumi nav regulāri.
– Izdodot grāmatu pašam, jādomā par izmaksām: gan par izdošanu, gan par darbu cilvēkiem, kas rediģēs tekstu, iz-strādās dizainu, izgatavos maketu …
– Jā, bet, par laimi, jau ar pirmo grāmatu nopelnīju. Es tolaik zināju ne par visām izmaksām. Pirmajam izdevumam iztērēju iekrājumus. Bet grāmata bija diezgan plāna, tādēļ izmaksas nebija milzīgas. Būtībā pāris mēnešos jau atpelnīju ieguldītos līdzekļus un drīz arī nopelnīju. Tā nu trīs mēnešus pēc pirmās grāmatas izdevu otro. Arī ar to izdevās nopelnīt. Pēc tam jau bija izveidojusies sadarbība ar tipogrāfijām, tad jau var vienoties, ka par darbu tiek samaksāts pēc grāmatas iznākšanas. Vienīgais darbs, ar kuru neizdevās nopelnīt, bija bērnu grāmatiņa. Tā komerciāli bija visneveiksmīgākā.
Tagad zinu, ka pie izdevumiem jārēķina arī braucieni, lai tiktos ar lasītājiem, bet reizumis bibliotēkas samaksā kādus honorārus. Gadā, kad izdevu “Latvietes nevar nemīlēt”, ar vīru kļuvām par audžuvecākiem. Tikai tai brīdī, kad bija kuplāka ģimene, pa īstam sapratu, cik nopietns darbs ir pašam izdot grāmatu, jo viss ir jāorganizē pašam – tas ir pilna laika darbs. Ja cilvēks nodarbojas ar pašizdošanu, tad apvienot to ar pamata darbu un turklāt atrast laiku daudz rakstīt – tas vienkārši nav iespējams. Kļūstot par audžumammu, sapratu, ka laika visam nepietiek, arī ar bērnu daudz jāstrādā, jāvelta viņam laiks. Tad nāca iespēja sadarboties ar izdevēju, lai gan sākumā domāju – es taču visu varu pati -, lai arī realitātē jau labu laiku biju tuvu izdegšanas robežai. Tā ir sākusies mana jaunā dzīve sadarbībā ar “Latvijas medijiem”.
– Kā izdodas uzrakstīt sešas grāmatas trijos gados? Kā atnāk idejas? Kā rodas sižets?
– Jo vairāk rakstu, jo vairāk nostiprinās mana pārliecība par to, ka cilvēks var būt jebkas un viss, kas vēlas būt. Ar rakstīšanu ir tāpat. Lai arī šķiet, ka tas ir māksliniecisks process un kādam tas padodas viegli, citam grūtāk, tas ir izdarāms jebkuram. Princips ir tāds: ja dari, tad viss notiek.
Man, piemēram, rakstot vienu grāmatu, līdztekus rodas jau citas idejas. Problēmu izdomāt sižetu man nav nekādu. Ja vien būtu astoņas rokas, piecdesmit stundu dienā un pietiktu enerģijas, es noteikti varētu grāmatu uzrakstīt ik nedēļu. Darbs dara darbu – jo vairāk raksti, jo vairāk izdodas paveikt. Ir sevi vienkārši jāpiespiež apsēsties un rakstīt. Tieši tik vienkārši.
Protams, ir posmi, kad pēc ilgstošas rakstīšanas sagurstu. Nereti pēc manuskripta pabeigšanas ir tā, ka nevēlos rakstīt neko – vienkārši esmu nogurusi. Tad pienāk brīdis, kad jūtu – ir jāraksta. Mans vīrs bieži smejas, kad esmu kašķīga, tā ir zīme, ka man jāiet rakstīt. Atzīšos, tas nav viegli. Nav tā, ka sēžu pie manuskripta un kaifoju no tā, cik tas viss viegli nāk. Nē. Tas ir darbs. Esmu lasījusi, šķiet, kādā no Stīvena Kinga intervijām, ka viņš arī katru dienu sēž pie datora un raksta. Galvenais ir nepazaudēt iesākto ritmu, turēties pie tā.
– Kā sākās interese par rakstniecību? Vai tā bija jau skolas laikā?
– Nē, nepavisam ne. Vienmēr esmu bijusi liela fantazētāja. Skolā ļoti patika spēlēties ar vārdiem, bet tādu izteiktu dotību latviešu valodā vai rakstīšanā man noteikti nebija. Grūti gāja ar gramatiku, un tas tā ir joprojām. Reizēm jokoju, ja būtu kāds spektrs disleksijai, tad es, iespējams, tajā iekļautos. Manos manuskriptos ir ļoti daudz drukas kļūdu, nekad neesmu bijusi valodas lietpratēja. Nekad nav bijusi intuīcija uz komatiem, bez redaktora es tiešām esmu nulle.
Tomēr man vienmēr ir piemitusi spēja uzburt stāstus, dzīvot fantāzijas pasaulē. Esmu ļoti empātisks un jūtīgs cilvēks. Lai gan sevi dēvēju par ekstravertu, jo man ir viegli uzstāties, būt uz skatuves, tomēr ikdienā zinu, ka no cilvēkiem nogurstu un vajag laiku atgūties. Ļoti izjūtu to, ko cilvēki domā. Ļoti daudz savā galvā analizēju visu notiekošo. Tāpēc gribas nolīst, būt prom no cilvēkiem, atpūsties.
– Vai visi jūsu rakstītie un izdotie darbi iekļaujami vienā žanrā?
– Pamatā rakstu romantisko literatūru. Pēdējo grāmatu uzrakstīju tādā formā, kur divi cilvēki atstāsta notiekošo – gandrīz kā pie psihoterapeita. Man patīk eksperimentēt ar stiliem. Man ir darbi no fantastikas, bet tos neesmu izdevusi, jo tie ir “kumosi, kurus nevaru sagremot”. Līdz galam ar šīm grāmatām netieku.
Romantiskais žanrs ir tādēļ, ka esmu ļoti jūtīga – dzīvoju līdzi saviem varoņiem. Ja viņi ietu cauri kara šausmām, baidos, ka būtu ļoti grūti pašai. Arī pati apmeklēju psihoterapeitu, lai neiegrimtu kaut kur par dziļu. Tāpēc zinu, ka diez vai varētu rakstīt trillerus. Lai gan nesaku, ka vienmēr rakstīšu tikai romantiku.
– Vai, rakstot pirmās grāmatas, jau domājāt, kādi būs potenciālie lasītāji? Latvijā tas loks, kas ir gatavs uztvert kādas jaunas tendences literatūrā, tomēr ir šaurs.
– Ar citiem autoriem par to esam runājuši. Savā gadījumā varu teikt, ka – nē, es nerakstīju ar mērķi pārdot. Es nevarētu piespiest sevi rakstīt kaut ko, ko nevaru, kas nenāk no sirds. Man ir piedāvājuši rakstīt, piemēram, pasūtījuma rakstus biznesam, to vienmēr esmu atteikusi, jo es vienkārši nevaru.
– Tas jau vairāk ir mārketings.
– Jā, tāpēc es to nevaru. Man arī rakstīšana nepadodas tās klasiskajā literārajā izpausmē. Rakstu tā, kā māku, tāpēc daudzi saka, ka teikumus veidoju citādāk. Tā kā es nezinu, kā latviešu valodā stilistiski pareizi to mēdz darīt, rakstu savā veidā. Neesmu īpaši izglītojusies literatūras un latviešu valodas jomā, viss, kas man ir, ir radošā domāšana un fantāzija. Zinu, ka tad, ja būtu jāraksta mārketingam, vienkārši nogrimtu.
Protams, kā autore arī es lietoju sociālos tīklus un uzturu saikni ar lasītāju, bet cenšos būt maksimāli patiesa un atklāta. Lai arī, protams, ir svarīgi nopelnīt, jo abi ar vīru esam mājās, dalām laiku, ko pavadīt ar bērniem. Vienkārši ģimenei vajadzīgs laiks, un man ir liels prieks, ka rakstniecībā ir vīra atbalsts.
Komentāri