Guna Zīle vēl tagad dzīvo 1935. gadā celtajā ģimenes mājā „Gūtmaņi”, kuras viesistaba piedzīvojusi gan vācu virsnieku, gan padomju varas pārstāvju klātbūtni. „Kad sākās karš, man bija 12 gadi. Atceros, ka toreiz pāri Līgatnei lidoja divas lidmašīnas, tā zemu, zemu. Uz tām labi varēja saskatīt vācu nacionālsociālistu zīmi – kāškrustu,” atceras Guna Zīle. Viņas tēvs pirmā pasaules karā pazaudējis redzi, bijis invalīds. „Vēl pagasts nebija atguvies no 14. jūnija padomju deportācijām, kad vācieši bija klāt. Neraugoties uz politiskajām maiņām, rudenī turpināju iet skolā, kaut gan pirmajā kara vasarā skolā mitinājās vācu zaldāti. Pie mums mājās mitinājās trīs vācieši. Kad tuvojās padomju armija, vācieši gatavojās braukt prom, uzlika galdā vīna pudeli. Viens spēlēja akordeonu. Spēlēja, spēlēja, līdz pašam asara nobira. Viņš atkāpās, līdz atdūrās pret sienu. „Tā mūs krievi izstums laukā,” vācietis teica. ”Arī Guna Zīle atceras, ka, atstājot Līgatni, vācieši darījuši posta darbus. „Vācieši gan vairāk dedzināja, nekā spridzināja,” saka Guna Zīle un atceras notikumu ar Līgatnes pamatskolas dedzināšanu, kas bija uzticēta latviešiem. „Lai glābtu skolu, mūsējie izdomāja viltību. Blakus skolai bija malkas šķūnītis ar akmeņoglēm. Tas arī tika aizdedzināts, akmeņogļu dēļ ilgi dega un kvēloja, bet vāciešiem tika ziņots, ka deg skola. Tā šo ēku izglāba. Vācieši uzspridzināja arī dzelzceļa tiltu, ko vietējie bija iesaukuši par Melno tiltu. Tas tāpēc, ka koka tilts bija impregnēts melnā krāsā,” atceras Guna Zīle un uzsver, ka no sarkanās armijas ienākšanas pagasta ļaudis ļoti baidījās. „Īpaši jaunās meitenes, jo bija dzirdēts, ka krievi ar viņām slikti apiesies. Kad armijas mainījās, bijām apmetušies kādā mājā mežmalā, pie papīrfabrikas ceļa. Tur nodzīvojām nedēļu, bet, kad atgriezāmies, māja bija krievu zaldātu pilna. Mūs izmitināja pagrabā. Toreiz starp Līgatni un Siguldu bija Vildogas pagasts, kur vēl notika lielas kaujas. Tur bija stāva grava, ja nemaldos, Stenberga grava, kur bija iemitinājušies vācieši. Rītos no mūsu mājām bars krievu karavīru brauca vāciešus padzīt, bet vakaros mājā pārbrauca tikai puse… Krievi teica, ka vācieši kā utis ielīduši gravā. Viņiem netiekot klāt, arī bombardējot no lidmašīnas. Gravā vācieši noturējušies pailgi, cik ilgi, Guna Zīle neatceras. Savukārt pēc kara vajadzējis pierast pie jaunās padomju dzīves un likumiem.
Gunas Zīles tēvam, neskatoties uz invaliditāti, padomju vara atņēma pensiju kā imperiālisma karavīram. Paradoksāli, jo pirmajā pasaules karā viņš bija karojis krievu armijā.
Komentāri