Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Aldi Slišānu daudzi sauc par hronistu. Viņš ar savu videokameru allaž ir klāt Vecpiebalgai un Inešiem svarīgos notikumos, arī dzimtu saiešanu reizēs. Aldis veido filmas. Un tajās Piebalga, tās cilvēki.
“Piebalga ir skaistākā vai vismaz viena no visskaistākajām vietām Latvijā.
Te ir citāda aura. To nevar vārdos izteikt. Tie pauguri, ezeri, ceļa līkumi.
Man patīk ezeri, saullēkts, saulriets, kā no rīta ūdens spēlējas, vējš lapās un kokos,” pārliecināts Aldis un piebilst, ka nav nekāds liriķis, viņš grib citiem parādīt to, ko ieraudzījis. Ikdienas skrējienā tik daudz ko nepamanām.
Pērn Aldis filmējis un veidojis filmu par Vecpiebalgu – stāstu pagasta sadarbības partneriem Vācijā. Saule lec, viss mostas, cilvēki un daba sāk rosīties… Aldis ir pārliecināts, ka vislabāk Piebalgu var izjust un ieraudzīt, uzkāpjot Smetes kalnā. Tur pie Meirāniem redzami Piebalgas kalni, katram atmiņā paliek skats no “Saulrietiem” pāri ezeram.
“Skaisto var ieraudzīt jebkur, tikai jāmāk. Lai ieraudzītu, jābūt atvērtam, jo vairāk skatīsies apkārt, vairāk ieraudzīsi un iegūsi,” saka Aldis. Viņš atceras, kā staigājis apkārt Inesim, meklējot kādu savdabīgāku skatu punktu, un atklājis daudzas agrāk nepamanītas aina-vas, dabas stūrīšus. Aldis filmējis pēdējos septiņus Piebalgas novada svētkus. “Svētki bijuši ļoti dažādi, dažreiz visas dienas garumā. Man ļoti patika Inešos, bet kurš zina, kādi tie būtu bijuši Vecpiebalgā, ja nepārtrūktu pusē,“ domās dalās Aldis un piebilst, ka būtu ļoti žēl, ja novadus veidojot, tradīciju aizmirstu. “Varbūt cēsniekiem liekas, ka Piebalga ir nomale, bet te ļoti daudz kas notiek, te pēdējos gados redzama attīstība,” pārliecināts Aldis Slišāns. Viņš arī uzsver, ka Piebalga ir skaista visos gadalaikos, bet rudenī jo īpaši. “Bieži vien ir tā – braucu, ieraugu kādu skaistu skatu, gribas piestāt un nofilmēt, bet tad iedomājos, kur to likšu. Pērn bija viena skaista ziemas diena. Kāds bija prieks pastaigāt pa kupenām! Safilmēto ieliku draugiem.lv, visiem bija prieks,” stāsta piebaldzēns.
Aldim Slišānam mājās ir simtiem kasešu, disku, lenšu. Viņš neko nemet ārā. “Pēc gadiem 20, 30 kādreiz filmētais būs vērtība,” saka Aldis un piebilst, cik žēl, ka kādreiz, padomju gados, filmēti lielākoties svētki, ne cilvēki darbā, ne ikdienas dzīve. Vērtīgs kadrs jau tad, ja garām paslīd kāds traktors. Arī skatoties filmas par kādām kāzām, tā ir kavēšanās vakardienā, vēstures liecība. Var pētīt, kā mainījušies tērpi, kāds bijis galda servējumus, kādā transportā braukuši, ko dziedājuši. “Tā ir sadzīve, un tas ir interesanti,” uzsver Aldis un pastāsta, ka patlaban veido filmu par dzīvi Inešos pirms 40 gadiem un vēlāk. Viņš atjauno kādreiz Mārtiņa Frīdvalda un Jāņa Hirša uzņemtās filmas par
kolhoza laikiem, darba darītāju godināšanām. 80.gados pats filmējis notikumus kolhozā, vēlāk no 90. gadu vidus bijis klāt pagasta ļaudīm svarīgos brīžos. “Tagad veidoju vienu filmu par dzīvi Inešos pēdējos 40 gados,” saka Aldis un piebilst, ka darbs nav viegls, bet valsts svētkos inesieši filmu redzēs.
Alda Slišāna filmu plauktā visvērtīgākā ir 1934.gadā tapusī filma par Gauju. Savulaik nu jau mūžībā aizgājušais Vecpiebalgas pagastvecis Voldemārs Cīrulis kaut kur sadabūjis kaseti un iedevis. “Tas ir fantastiski, kāda toreiz bijusi Gauja! Brežģa kalns klajš, “Saulrieti” tikko uzbūvēti, pie mājas pastaigājas Kārlis Skalbe. Kurš vairs redzējis plostu pludinātājus? Fil-ma ir ļoti gara, piebaldzēnus, protams, interesē sava puse, par Gauju citviet Latvijā parādīšu tikai retrospektīvi,” stāsta Aldis un atklāj, ka jāiegulda ļoti daudz laika, lai vecās filmas atjaunotu. Tas ir īsts restauratora darbs. Pēdējos 20 gados tehnoloģijas mainījušās, vairs nav ne tikai filmu lenšu, nav arī videokasešu. Un cik daudziem vēl mājās ir videomagnetofons?! “Svarīgākais – šīs filmas saglabāt. Vairākus gadu desmitus vecā aparatūra vairs knapi iet, nesen viena lampa izdega, nezinu, ko darīt. Cik vien iespējams, filmas pārrakstu digitālā formātā, “ stāsta Aldis un piebilst, arī straujā tehnoloģiju maiņa labi parāda, ka
laiks rit. Jau pusgadu viņš strādā, lai izveidotu klipu par laiku. Laiku, kuru mēs ikviens izjūtam citādi. Klipā redzami dažādi pulksteņu mehānismi, kadri mainās, līdz ar tiem mainās cilvēku ikdiena. Pulkstenis fiksē, kā pasaule mainās. Šis klips ievadīs pasākumu Inešos, kad ikviens varēs paskatīties vecās filmas. Aldis arī Piebalgas pagastos rādīs “Rīgas sargus”, jo viņam ir nepieciešamā
aparatūra.
“Svētki paies vienā skrējienā,” viņš atzīst. Un tiks arī filmēts. Vecpiebalga valsts dzimšanas dienā būs izgaismota. Iecerēts parunāties ar cilvēkiem, kā viņi jūtas svētkos, kādas ir domas par Latviju. 90.gadadienā filmēto varētu rādīt nākamgad 18.novembrī.
“Esmu pasaulē redzējis daudz skaistu vietu, bet nekad nav gribējies kaut kur palikt, velk atpakaļ. Nezinu, kā jūtas tie, kuri Īrijā, nezinu, vai viņus nevelk mājās,” domās dalās Aldis. Piebalgas pusē viņš iedzīvojies, iepazinis šīspuses cilvēkus. “Piebaldzēnu lepnumu
nevar neredzēt. Jaunpiebalga un Vecpiebalga – tas ir īpašs stāsts. Nekad otra labāku varēšanu neatzīs,” piebilst Aldis Slišāns. Ikdienā viņš strādā savā elektriķu firmā, bet brīvos brīžus velta, lai šodienu varētu ieraudzīt rītdien.
Komentāri